Alūksnes novada domes deputāte Elita Laiva atzīst – pietrūka četru gadu, lai kā Zeltiņu pagasta vadītāja pabeigtu visus iesāktos darbus. Tagad, strādājot novada domē, tiek domāts ne tikai par Zeltiņu, bet visa novada iedzīvotāju vajadzībām.
“Dzīvē ir jāiet ar atvērtību un mīlestību. Man patīk atklātas sarunas. Cilvēkiem bieži patīk piedēvēt: “Nu ja, tu jau domāji tā…” Kā otrs var zināt, kā es domāju? Ja man kaut ko pārmet vai nepatiesi apvaino, es nekad netaisnojos. Varbūt tas ir mīnuss man, bet zinu, ka tāpat nevarēšu otru cilvēku pārliecināt. Katram ir jādara savs darbs pēc labākās sirdsapziņas un nevajag klausīties cilvēku runas,” uzskata E.Laiva. Savulaik viņa ir strādājusi par Zeltiņu pagasta pašvaldības sekretāri, vēlāk – vadītāju, tagad – lietvedi. E.Laiva uzsver, ka darbs pašvaldībā viņu aizrauj. “Es to izprotu. Tas nav tikai papīru darbs, un man patīk attīstīt un veidot. Pēc tam ir prieks redzēt ieguldīto darbu un sakārtoto vidi,” viņa saka.
– Novadā dzīvojam jau gandrīz divus gadus. Jūsuprāt, kādi ir zaudējumi?
– Sākumā man ļoti nepatika, ka grupa cilvēku gribēja pretnostatīt pilsētas un pagastu iedzīvotājus, jo mēs visi tomēr esam viena novada cilvēki. Katrs pagasts ir ar savu identitāti, dzīves ritmu, cilvēkiem, un katrā vietā notiek kas labs. Zaudējums ir, kad katrā pagastā vairs nav vadītāja, jo tagad iedzīvotāji vadītāju sastop retāk, iedzīvotājiem ir pamestības izjūta. Nesaku, ka tā ir visos pagastos. Manuprāt, vienu vadītāju vajadzēja uz diviem nelieliem pagastiem, nevis trīs, bet lielākajiem pagastiem – katram savu. Mēs taču strādājam iedzīvotājiem, nevis savu krēslu vai algu dēļ!
– Un ieguvumi?
– Lielus ieguvumus pašlaik nesaskatu. Ir attīstījusies savstarpējā sadarbība starp pagastiem kultūras, sporta jomā, kas Zeltiņiem, Ilzenei un Alsviķiem bijusi jau iepriekš. Ieguvumi būs redzami, kad novadā būsim īstenojuši vairākus lielus projektus, piemēram, Pils ielas remontu. Priecājos, ka arī pagasti aktīvi piesaista Eiropas līdzekļus ar projektiem un domā par attīstību, ne tikai izdzīvošanu. Es gribu ticēt, ka nākotnē mums novadā būs lielāka saliedētība, nebūs tik liela šķelšanās. Ir jāizvirza kopējas prioritātes un tās jāīsteno – labi, ka visi par kopīgu prioritāti atzinuši Alūksnes tautas nama renovāciju. Tāpat tiek apspriesta iecere Alūksnes novada dzimtsarakstu nodaļu pārcelt uz Alūksnes Jaunās pils telpām, tiklīdz to atbrīvos Bērnu un jauniešu centrs. Šādu ieceri visi atbalsta, turklāt Alūksnes bibliotēkai tad varētu paplašināt telpas. Ir prieks, ka deputāti ir novērtējuši nevalstisko organizāciju darbu, ir noslēgti sadarbības līgumi, jo kopā var paveikt ko labu.
– Pirms gada novada domē tika nomainīts domes priekšsēdētāja vietnieks. Vai tas ir uzlabojis darbu?
– Dzintars Adlers ir enerģisks, ar savu – uzņēmēja – skatījumu, ko novada attīstībai vajag. Darbs rit, ir lietas, kas joprojām nav izdarītas, lai arī tās pārmeta Laimonim Sīpolam, piemēram, tāpat pašvaldība akciju sabiedrības “Simone” pamatkapitālā ieguldīja tūkstošus, bet novadā kopumā situācija nav pasliktinājusies. Ja vietniekam būs laba sadarbība un savstarpējā sapratne ar domes priekšsēdētāju, darbs būs produktīvs un novads attīstīsies.
– Novada domē pārstāvat opozīciju. Vai reizēm nav izjūta, ka jūsu darbs ir veltīgs, jo tāpat vairākums nolems “pa savam”?
– Strādāt tas netraucē. Man patīk, ka domē mums ir konstruktīvas diskusijas un cieņa pret otra viedokli. Protams, ir sāpīgi, kad opozīcija savām izlolotajām iecerēm ne vienmēr var panākt pozitīvu balsojumu, jo vairākums tāpat nobalso pretēji. Kļūstot par novada deputāti uzsvēru, ka visiem vajadzētu aizmirst partiju krāsas un piederību, lai visi kopā strādātu produktīvi novada attīstības labā. Galvenais ir strādāt, vadoties pēc sirdsapziņas. Kādreiz arī viena pati esmu balsojusi “pret”, jo neko citu tajā situācijā vairāk nevaru izdarīt. Diemžēl joprojām ne visiem deputātiem ir izdevies aizmirst partiju krāsas, tas tiek piesaukts bieži vien, bet es cenšos no tā distancēties.
– Kā deputāte strādājat novada sociālo lietu un veselības aprūpes jautājumu komitejā. Sociālais budžets šogad būs teju miljons latu – vai nevajadzētu rūpīgāk izvērtēt, kam pašvaldība piešķir sociālo palīdzību?
– Kod, kurā pirkstā gribi, visi sāp. Valstī noteiktos obligātos pabalstus nedrīkstam nemaksāt – garantētā minimālā ienākuma, kas veido vislielāko pabalstu daļu, dzīvokļa pabalstu un pabalstu bāreņiem. Izvērtēšana, kam piešķirt pabalstu, notiek ļoti stingri, bet daudz ir atkarīgs no pabalsta saņēmēja sirdsapziņas. Diemžēl daudzi iesniedz nepatiesus datus. Pārējie ir pabalsti, ko piešķir novads pēc saviem ieskatiem. Vienubrīd pavīdēja iecere ieviest novadā nulles budžetu un neapmaksāt neko lieku, bet kā atņemsi bērniem siltas pusdienas vai medikamentus slimajam? Komitejā esam nolēmuši, ka turpmāk dzīvokļa pabalsts būs mazāks un tikai vienu reizi gadā – bet par to vēl būs jānobalso deputātiem. Situācija sociālajā jomā ir ļoti saasinājusies – es nesaredzu tam risinājumu, ja valsts nenāks palīgā. Manuprāt, būtu daudz lietderīgāk, ja naudu, ko tagad izmaksā “simtlatniekiem”, valsts būtu ieguldījusi ražošanas uzņēmumos, nodrošinot cilvēkiem tur pastāvīgas darba vietas. Latvija var atrast savu nišu ražošanai un attīstīt to lauku reģionos. Tādējādi arī cilvēki justos vajadzīgi un piederīgi konkrētam uzņēmumam, nevis katru dienu šķūrētu sniegu.
– Daudzi bezdarbnieki un mazturīgie nemaz nevēlas strādāt, jo izdevīgāk ir saņemt sociālos pabalstus? Kā to izskaust?
– No šīs situācijas nesaredzu izeju un nezinu, kā cilvēkus motivēt atgriezties darba tirgū, ja viņi ir tā degradējušies un pieradināti pie regulāriem pabalstiem. Mēs diemžēl nevaram pieklauvēt pie katra cilvēka sirdsapziņas un teikt: tagad dari tā. Varbūt var palīdzēt ģimenēm ar bērniem, īpaši tēvus atgriežot darba tirgū, bet tie, kas dzīvo vieni un nav gribējuši strādāt jau kolhozu laikos, ir zuduši darba tirgum.
– Savulaik jūs “nometa” no teritoriālās komitejas vadīšanas, jo netiekot īstenotas reformas pagastos, pēc tam komiteju vadītājiem palielināja atalgojumu. Cik produktīvi strādā komiteju vadītāji?
– Jau 2009.gadā, kad domājām, kādas komitejas būs novadā, es nesaredzēju jēgu teritoriālās komitejas esamībai. Pamazām iestrādājāmies, sākām darbu arī pie pagastu reformas, paredzot, ka vadītājs būs viens uz diviem nelieliem pagastiem, bet lielajiem pagastiem Alsviķiem, Liepnai, Jaunalūksnei un Pededzei – katram savs. Un Attīstības nodaļā strādātu attīstības speciālisti jeb projektu vadītāji, kur katrs specializētos noteiktas nozares projektos, bet mūsu variantu nepieņēma pārējie deputāti. Joprojām uzskatu, ka šī komiteja nav vajadzīga, jo tāpat visus tajā skatītos jautājumus pēc tam novirza nozaru komitejām un tikai tad uz domes sēdi – dubults darbs un lieka laika tērēšana! Uzskatu, ka šai komitejai tiek mākslīgi uzturēti pienākumi. Daudzi jautājumi ir jārisina izpildvarai un domes darbiniekiem, nevis lēmējvarai deputātiem, bet tie, ko nevaram atrisināt uz vietas, – ministriju un valsts līmenī, piemēram, par servitūta un privāto ceļu attīrīšanu no sniega. Un noteikti jāizvirza novadā prioritātes visās jomās un pašiem tas arī jāievēro. Grūti vērtēt komiteju vadītāju darbu, jo tiešo darba pienākumu dēļ neiznāk piedalīties visās komiteju sēdēs, bet, manuprāt, ļoti labi strādā Sandra Zeltiņa, arī Ainars Melders iedziļinās savas komitejas jautājumos.
– Vai, jūsuprāt, iedzīvotāji kopumā ir apmierināti ar novada domes darbu?
– Daļēji, jo iedzīvotāju pieņemšanas laikā lielas kritiskas piezīmes netiek izteiktas. Darbi rit savu gaitu, bet idejas ir jāizlolo un tad jāīsteno. Lielākie pārmetumi bija par pagastu vadītāju skaita samazināšanu. Slikti, ka Alūksnes pilsētai nav sava pārvaldnieka, jo – ja pagastos vismaz uz vairākiem ir viens vadītājs, kas gādā par iedzīvotājiem, tad pilsētas iedzīvotāji ir apdalīti, nav viņu viedokļa aizstāvja. Jā, ir dažādu iestāžu vadītāji, bet Alūksnes pilsētai pietrūkst kārtīga saimnieka, jo izpilddirektors nevar pagūt visu.
– Apvienībā “Par labu Latviju” pašlaik notiek šķelšanās. Vai jūs nedomājat par partijas pamešanu?
– Jā, dzīvē viss ir mainīgs, bet neesmu cilvēks, kurš “mētājas” no vienas partijas uz citu – šobrīd par to nedomāju. Neesmu ar visu savu ideoloģiju Tautas partijā, bet – jūtos tai piederīga, tas ir kā sava veida atbalsta plecs. Tiesa, partijas reģionālās nodaļas jūtas kā pamestas no lielās partijas puses.
Bet, regulāri tiekoties ar citiem Tautas partijas biedriem, dalāmies pieredzē, gūstam jaunu informāciju – tā ir kā ideju laboratorija. Martā būs Tautas partijas kongress – tad redzēsim un jutīsim, kā tālāk strādāt.
