Nesen, dodoties uz interviju, nācās piedzīvot nepatīkamu gadījumu un sastapties ar neētisku pašvaldības deputātu.
Nesen, dodoties uz interviju, nācās piedzīvot nepatīkamu gadījumu un sastapties ar neētisku pašvaldības deputātu. Viņš intervējamā klātbūtnē atļāvās ieteikt, lai interviju nesniedzot un nerunājot ar šā laikraksta pārstāvjiem. Iemesls šādam izlēcienam bija paša deputāta vaina, ka nebija ieradies uz kādu pašvaldības rīkoto tikšanās reizi ar preses pārstāvjiem. Tas, ka viņš nebija ieradies, tika publiskots laikrakstā, kas, protams, deputātam nav paticis. Beigās bravurīgais deputāts vārda tiešā nozīmē un lamājoties rupjiem vārdiem pasūtīja laikrakstu uz vienu vietu… Kādu – saprotiet paši.
Jāatzīst, ka tik bezkaunīgu izlēcienu un nolamāšanu savā darbā piedzīvoju pirmo reizi. Protams, nebija patīkami dzirdēt ko tādu, bet saprotu, ka cilvēki ir dažādi. Vieni – vairāk izglītoti, citi – mazāk. Vieni zina, kā pašvaldības iestādēs uzvesties, citi – nezina. Vieni prot cienīt līdzcilvēkus, citiem šāda īpašība nepiemīt.
Studējot Latvijas Universitātē, kursu – komunikāciju ētika – mums vadīja pasniedzēja, profesore Skaidrīte Lasmane. Toreiz viņa stāstīja, ka pati izstrādā deputātu ētikas kodeksu, jo uzskata, ka arī deputātiem ir jābūt šādam kodeksam, kas viņus disciplinē un savā ziņā ierobežo, liekot ievērot arī ētikas normas. Tas gan vairāk bija domāts par Saeimas deputātiem, bet domāju, ka šis gadījums ir spilgts piemērs tam, ka arī pašvaldību deputātiem ir nepieciešams savs ētikas kodekss, kas viņiem tomēr liek izjust lielāku atbildību savu vēlētāju priekšā.
Latvijas valsts Saeimas deputātu ētikas kodeksa projekts jau ir izstrādāts. Tas veidots ar mērķi atgādināt un uzturēt spēkā uzticamu, godprātīgu, taisnīgu un atbildīgu domāšanas veidu un rīcību. Kodekss nosaka pareizas uzvedības normas deputātiem. Kodeksa projektā par cieņu un pašcieņu minēts, ka ar savu dzīves stilu un uzvedību deputāti apliecina cieņu pret likumiem un morāli, vairojot pamatotu uzticēšanos sev. Kodeksa projektā arī uzsvērts, ka deputātiem nemitīgi jākopj runas kultūra un sava valoda… Būtu labi, ja tas dzīvē īstenotos ne tikai Saeimā, bet arī pašvaldībās.
Diemžēl politikas ētika un politiķa ētika sabiedrībā vienmēr ir izraisījusi skeptisku vai pat cinisku attieksmi. Nereti arī televīzijā varam vērot, kā no tribīnes runā kāds deputāts, lietojot aizskarošus vārdus. Pirms katrām vēlēšanām, saņemot kandidātu sarakstus, vēlētājs ļoti maz ko zina par šiem cilvēkiem, bet sava izvēle viņam ir jāizdara. Tādēļ tiem, kam tauta tomēr ir uzticējusies, vajadzētu prast šo uzticību novērtēt. Pieļauju, ka ir grūti to darīt, ja sava vieta deputāta krēslā ir iegūta negodīgi.
