Ikgadējās deju skates katram kolektīvam ir sezonas atbildīgākais un satraucošākais brīdis. Ne velti skates ar zināmu satraukumu gaida pat visrūdītākie un pieredzes bagātākie kolektīvi, taču vienam šīgada dalībniekam skate radījusi dubultu spriedzi. Tas ir Alūksnes pilsētas tautas nama jauniešu deju kolektīvs, kas dibināts tikai pirms dažiem mēnešiem.
Izaugsmi panāk pāris
mēnešos
Kolektīvu vada Daiga Ludviga un Armands Augstkalns – cilvēki, kas ar deju saistīti visu mūžu, tomēr pie deju kolektīva vadības ķērušies pirmo reizi. Armanda vārds Alūksnes novada iedzīvotājiem nav svešs, citādāk ir ar Daigu. Lielāko daļu dzīves viņa pavadījusi Limbažos. Tā kā Alūksne ir Daigas tēva dzimtā puse, šeit viņa bijusi biežs viesis. Īslaicīgi viņa te arī dzīvojusi, tomēr uz pastāvīgu dzīvi apmetusies pirms trīs gadiem. Sekojot līdzi vietējās kultūras dzīves notikumiem, Daiga sākusi lolot sevī sapni par jauniešu deju kolektīva izveidi. Deja ir viņas lielā kaislība vēl kopš Limbažu laikiem. Kopš pusaudža gadiem viņa dejojusi Latvijas vecākajā un vienā no labākajiem deju kolektīviem Latvijā – tautas deju ansamblī “Katvari”, ko vada bijusī alūksniete Taisa Aruma. Tieši pateicoties viņai, Daiga savulaik pievērsusies dejai. Viņas ietekmē radies arī sapnis par jauniešu deju kolektīvu, kā arī priekšstati, kādam tam jābūt.
Par pagrieziena punktu sapņa piepildīšanā kļuva Alūksnes pilsētas tautas nama pašdarbnieku balle, kas notika pagājušā gada izskaņā. “Mani nošokēja tas, ka, ieejot tautas namā, neredzēju jauniešus. Likās – nu, kā tas var būt? Tajā brīdī sapratu, ka kaut kas jādara, jo tā tam nevajadzētu būt,” viņa atceras. Drīz vien publiski izskanēja informācija par kādreizējā Alūksnes jauniešu deju kolektīva “Jānis” atjaunošanu. Sabiedrība to uztvēra ar dalītām jūtām. Vieni uzslavēja abus drosminiekus, bet citi mēģināja salauzt, jums nekas nesanāks. “Es jau ar to rēķinājos,” tagad atzīst Daiga. “Tā ir tāda vispārēja sabiedrības tendence: ja kāds kaut ko sāk darīt, tad viņam čupu liek virsū. Te momentā atradīsies kāds no malas, kurš gribēs kaut ko “gudru” pateikt, lai gan pats tajā pašā laikā neko nedara.” Dažiem likās aizvainojuši, ka, veidojot jauno kolektīvu, tiek izmantoti cita lauri. Piekāpjoties sabiedrības nostājai, izveidots jauniešu deju kolektīvs bez nosaukuma.
Pirmais mēnesis pagāja nemitīgās pārmaiņās. Cilvēka nāca un gāja, tomēr stabila kodola trūka. Vien retajam bija skatuves pieredze. Februāra otrajā pusē kolektīvā izveidojās seši pastāvīgi pāri, kas abiem vadītājiem lika atviegloti uzelpot. Darbs turpinājās līdz pat aprīlim, kad paveiktais tika atrādīts jauniešu deju kolektīva “Enku – Drenku” vadītājai Daigai Ozoliņai un Alūksnes pilsētas tautas nama vadītājai Sanitai Bērziņai. Viņu vērtējums bija viennozīmīgs: kolektīva vadītāji ir paveikuši neiespējamo – ja nepilnu divu mēnešu laikā no nekā var izveidot kaut ko, tad viņi ir pelnījuši piedalīties novada skatē. “Protams, ka bija uztraukums,” nenoliedz Daiga. “Zināju, kur ir katra plusi un mīnusi, kas veicas labāk, kas – sliktāk. Galvenais, no kā baidījos, lai neuznāk tas trakais stress, kad tu kaut ko sajauc un noej no skatuves, jo nespēj vairs turpināt deju.” Rezultāts viņu patīkami pārsteidzis. “Jaunieši ļoti centās,” vadītāja uzslavē dejotājus.
Aizrauj vadītājas pozitīvisms un enerģija
Arī cilvēki no malas neslēpa savu prieku. “Ar tik lielu izaugsmi man nebija nācies pēdējā laikā sastapties,” uzslavās neskopojas S.Bērziņa. Brīdī, kad abi vadītāji ieradušies runāt par savām iecerēm, tautas nama vadītāju mākušas bažas. “Lai kolektīvs izpelnītos iespēju nest novada centrālā tautas nama vārdu, tas jāpierāda ar darbiem un sasniegumiem. Šajā gadījumā pie manis atnāca divi cilvēki, par kuru spēju vadīt kolektīvu neko nezināju,” viņa atklāj. Tagad vadītāja neslēpj prieku par abu veikumu. “Man prieks, ka es nenobijos un ka mēs sadarbojāmies,” apgalvo S.Bērziņa. Izrādās, par jauniešu deju kolektīva izveidi viņa ar citiem vadītājiem runājusi jau pusotru gadu, taču neviens tā arī nav uzņēmies to paveikt. Šī iemesla dēļ viņai ir jo sevišķi liels prieks par abu veikumu, cerot, ka kolektīvam pietiks spēka turpināt un cīnīties par iespēju piedalīties nākamā gada Dziesmu un deju svētkos. Daigas darbībai līdzi seko arī “Katvaru” vadītāja T.Aruma. Daigā viņa saskata pati sevi pirms gandrīz 50 gadiem, kad, strādājot par skolotāju kādā Limbažu skolā, direktors viņai kā jaunākajai kolektīvā piešķīris papildu pienākumu – deju kolektīva vadīšanu.
Visas šābrīža zināšanas iegūtas praksē, kas, viņasprāt, ir daudz vērtīgākas par teoriju. “Izskatās, ka Daiga sākusi iet to pašu ceļu, ko es kādreiz. Dejojot “Katvaros”, viņa uzkrājusi iespaidīgu zināšanu bagāžu. Ja būs prasme to izmantot, tad viss būs kārtībā,” uzskata T.Aruma. Jautāta par deju kolektīva vadītājam nepieciešamajām īpašībām, T.Aruma min neatlaidību un mērķtiecību. “Dzīvē varbūt Daigai tam ne vienmēr pieticis spēka, taču, ja runa ir par deju, tur viņa izliek sevi visu, nežēlojoties un nedodot sev nekādas atlaides,” viņa apgalvo. Kā piemērs tiek minēts uz “Katvaru” 90 gadu jubileju veidotais uzvedums “No zobena saule lēca” ar Agra Daņiļēviča horeogrāfiju un grupas “Auļi” mūziku. “Daiga ar Armandu brauca no Alūksnes uz mēģinājumiem. Mašīna bija salūzusi, arī finansiāli bija grūti, bet par spīti visam viņa nekad nekavēja mēģinājumus svētdienā. It sevišķi tad, kad sākām mēģināt Ķīpsalā. Viņa vienmēr bija klāt. Viņa vienkārši grib dejot. Viņa alkst pēc tā,” atklāj “Katvaru” vadītāja. Pašas vadītājas lielā mīlestība uz deju ir tā, kas piesaista kolektīva dejotājus.
“Viņa aizrauj ar savu pozitīvismu un enerģiju. Tādos brīžos gribas skriet viņai līdzi. Darīt visu ar tādu pašu aizrautību un degsmi. Tas rada ļoti patīkamu sajūtu un pavisam noteikti uzlabo garastāvokli,” savos iespaidos dalās jauniešu deju kolektīva dalībniece Lana. Pievienoties dejotājiem viņu pamudinājusi draudzene. Lai gan iepriekš nekādas pieredzes dejošanā Lanai nav bijis, pateicoties Daigai, viņa ir priecīga par savu lēmumu. “No sākuma likās, ka būs šausmīgi grūti un es neko nemācēšu. Pagāja nedēļas vai divas un es sapratu, ka, ja labi pacenšas, tad visu var panākt. Vienkārši tā atmosfēra ir brīva, draudzīga un patīkama. Tā mudina tevi atgriezties un neliek kautrēties par to, ja kaut kas uzreiz nesanāk,” saka Lana. Savukārt Alūksnes deju apriņķa virsvadītāja Lāsma Skutāne uzskata, ka šobrīd galvenais ir neapstāties savā izaugsmē. “Es, protams, priecājos, ka atkal ir izveidojies kāds jauns kolektīvs, tomēr to, kā kolektīvs augs un veidosies, rādīs tikai un vienīgi laiks,” viņa saka.
Mācās no savas ilggadējās vadītājas
Arī pati Daiga nenoliedz, ka priekšā vēl tāls ceļš ejams. Stāstot par to, kas uzlabojams vai pilnveidojams, viņa atsaucas uz “Katvaros” gūto pieredzi: par skatuves kultūru, par apģērba nēsāšanu un stāju, par deju tehnikas tīrību, uzmanības pievēršanu niansēm un daudz ko citu. Ne velti uz jautājumu, kādam jābūt īstam deju kolektīvam, viņa ne mirkli nevilcinoties atbild – tādam kā “Katvari”. “Mēs esam kā ģimene. Mēs visi esam izauguši kopā. Tur ir dejojušas mūsu vecmammas, mammas, tur dejojam mēs paši un mūsu bērni. Tā ir draudzība un vienotība paaudžu paaudzēs, kas izveidojusies tieši caur deju,” stāsta Daiga.
Sevišķi spēcīgu iespaidu atstājusi “Katvaru” vadītāja T.Aruma, kas ar savu piemēru parādījusi, kādai jābūt labai deju kolektīva vadītājai. Tieši ar viņas palīdzību atklāts dejas prieks. Tas joprojām mirdz acīs ar tikpat spēcīgu liesmu kā pirms vairākām desmitgadēm, kad vadītāja sastādīja pirmo klašu skolēnus vienā līnijā, izvēloties tos, no kuriem varētu izaugt labi dejotāji. Starp viņiem bija arī Daiga, kura tagad šīs pašas zināšanas cenšas nodot Alūksnes jauniešiem. “Savu dzīvi bez dejas nespēju iedomāties. Dejot ir laime. Tas ir prieks atrasties uz skatuves. Brīdis, kad uzvelc mugurā tautas tērpu, vispār ir neaprakstāms!” saka Daiga
