Pēdējās “Swedbank” prognozes liecina, ka šogad iekšzemes kopprodukts varētu sarukt par 10%. Kas ir tās labās lietas, ko valdība paveikusi, lai šo problēmu atrisinātu, un kas nav izdarīts?
Saņemts Starptautiskā Valūtas fonda, ES un citu valstu finansējums. Nav gan vēl idejiski gatavs plāns, kā atbalstīt ekonomiku — tā ir lielākā problēma. Otra lieta, kas ir labi izdarīta, – iesākts valdības izdevumu samazināšanas process. Kļūda – dažkārt griež nost varbūt par daudz. Ja skatāmies uz nākotni, diez vai drīkstam visu nogriezt izglītībai, veselības aprūpei utt.
Kā tad pareizi sildīt ekonomiku?
Galvenais – jākomunicē sakarīgā veidā. Katrs saprot, ka viņam palielinās nodokļus un samazinās algu – cilvēki gribēs zināt, kas par to būs pretī. Diemžēl valdība ir pateikusi – jūs visi “dabūsiet pa degunu”, atņems to un to un nedaudz vēl kaut ko, bet – kāpēc to dara?! Kas par to būs?! Un kāpēc šāds risinājums?! Tas nav pastāstīts! Tādēļ rodas sociālā neapmierinātība, un, ja ir sociālā neapmierinātība, kā rada citu valstu pieredze, recesija ir dziļāka.
Jācenšas, lai darbinieki nezaudē darbu un lai uzņēmumi ir spējīgi radīt jaunas darbavietas: pirmām kārtām uzņēmumiem jānodrošina naudas pietiekamība. Kā arī jāoptimizē naudas kustība starp budžetu un uzņēmumiem – mums nav atceltas pievienotā vērtības nodokļa priekšmaksas.
Kuras nozares izdzīvos krīzi un kuras varētu ciest visvairāk?
Neviena nozare neplauks un nezels. Nenoliedzami, eksportējošajiem uzņēmējiem klāsies vieglāk, jo pieprasījums eksporta tirgos kritīsies lēnāk nekā pieprasījums iekšzemē. Taču vispārināt ir grūti – tas lielā mērā ir atkarīgs no uzņēmuma vadības. Ja tā nerīkosies savlaicīgi, pat labos eksporta tirgos uzņēmums var bankrotēt.
Minējāt, ka labi, ka dabūjām aizdevumu. Bet kādēļ tas bija vajadzīgs?
Gada beigās ļoti strauji samazinājās nodokļu ieņēmumi – vienā brīdī valdībai vienkārši pietrūka naudas savu kārtējo rēķinu – algu, pakalpojumu utt. – apmaksai. Ja mēs nevarētu aizņemties, izdevumi būtu “jāgriež” ļoti strauji, kavētos algu izmaksa utt. Tagad februārī valdībai jādzēš vērtspapīri, pret kuriem tā aizņēmusies bankās. Ja valdība to nevarētu izdarīt, iestātos “defolts” – valdība nespētu pildīt savas saistības. Ja mēs to naudu gribētu pēc tam, tas būtu krietni grūtāk un dārgāk.
Kā mēs to atdosim?
Tas ir galvenais jautājums. Ja mēs nemēģināsim atbalstīt ekonomiku, atdošana būs arvien grūtāka.
Daudzi jautā – kādēļ “Parex bankā” salīdzinoši vienkārši iepludināja vairākus simtus miljonu latu, bet attiecībā uz vairāku desmitu miljonu atbalstu lauksaimniekiem ir tādas cīņas? Un kāpēc neglāba “Banku Baltija”?
Ir sistēmiski svarīgas bankas, caur kurām plūst lieli norēķinu apjomi, savstarpēji saistīti uzņēmumi.
Par “Banku Baltija”. Tie bija citi laiki. Banku sistēma nebija tik nozīmīga visai tautsaimniecībai. Iespējams, bija skaidri redzams, ka tas ir krāpšanas gadījums un ka vairs nav, ko glābt.
Par lauksaimniekiem. Iepriekšējos gados viņiem tika solīts daudz nereālu lietu. Galu galā tā daļēji ir arī sociāla problēma – privatizācijas sekas, kad mēs aizgājām uz to modeli lauksaimniecībā, kas bija 40.gadu sākumā, – ļoti mazām saimniecībām, kas pašreizējā ekonomiskajā situācijā nav dzīvotspējīgas. Tām ir jāapvienojas, un tās var būt mazas vienīgi tad, ja ir specializētas. Šis jautājums iepriekšējos gados ir bijis arī politisks, jo tur dzīvo liela daļa vēlētāju. Ja tas (atbalsts) glābs nozari, kāpēc ne?! Bet es to dotu uz citiem principiem. Jautājums – vai problēmas pašreizējais risinājums tikai neatliek problēmu?! Risinājumam jābūt kompleksam, jāskatās, kas notiek ar visu ķēdi, sākot ar piena slaukšanu un beidzot ar plauktu: kur ir neefektivitāte.
Latvijas Banka ir paziņojusi, ka lats netiks devalvēts, jo ieguvumi ir mazāki, nekā zaudējumi. Jūsuprāt, vai tiešām šāds lēmums nevarētu tikt pieņemts?
Devalvācija var notikt tikai tad, ja Latvijas Banka pieņem šādu lēmumu, un tā stingri norāda, ka to negrib darīt. Kā var Latvijas Bankai to uzspiest? Austrumāzijā 90.gadu beigās vai Krievijā 1998.gadā tas tika uzspiests no ārpuses, bet Latvija ir diezgan labā situācijā, jo no ārpuses to ir ļoti grūti uzspiest – finanšu tirgus ir ļoti mazs, un uzbūvēt pietiekami lielu spekulatīvu pozīciju, lai valūtu varētu “apgāzt”, ir praktiski neiespējami. Tādējādi vairāk tas ir atkarīgs no tā, kas notiek iekšzemē. Es redzu, ka jautājums par devalvāciju varētu būtu vienīgi tad, ja recesija ir ļoti dziļa un ir vispārēja finanšu krīze, kas pašreizējā situācijā neizskatās ticami.
Pašreizējā situācijā (devalvācijai) mīnusu ir krietni vairāk. Ja būtu devalvācija, uzreiz strauji augtu inflācija, jo daudzas preces mēs importējam, daudzi uzņēmumi uzreiz bankrotētu, arī mājsaimniecības nokļūtu ļoti sliktā situācijā, jo kredīti ir izsniegti eiro, ienākumi un depozīti ir latos – kredītsaistības pret ienākumiem ļoti strauji pieaugtu. Banku sistēma ļoti ciestu, savukārt uzņēmumiem, kas grib attīstīties, banku sistēma ir ļoti nepieciešama. Diezgan bieži pie plusiem tiek minēts, ka tas veicinātu eksportu. Tas ir diezgan apšaubāmi, jo inflācija strauji pieaugtu un eksporta kāpums uz zemāku izmaksu rēķina varētu būt diezgan īslaicīgs; turklāt tas veicinātu eksportu ar zemu pievienoto vērtību.
Daudz ziņots par banku drastiskajām metodēm pret kredītņēmējiem. Vai bankām nav jābūt saprotošākām?
Bankas objektīvu iemeslu dēļ kļūst daudz piesardzīgākas – ja nākotnē gaidāmi krietni lielāki zaudējumi, banka kā jebkurš bizness mēģina tos samazināt. Atsevišķās jomās arī bankas neredz visus sistēmiskos riskus un sabremzē nedaudz par daudz, tāpat kā iepriekšējos gados kredītu izsniegšana bija krietni par strauju, jo valdība nebija ieviesusi nodokļus nekustamajam īpašumam utt. Pašlaik būtu nepieciešams, lai bankas uz klientiem skatās ne tik daudz īstermiņa kā vidēja un ilgtermiņa perspektīvā. Mēs arī mainām šo lietu, un banka kļūst krietni pretimnākošāka. Ja klients atnāk pirms radušās problēmas, procentu maksājums var arī nepieaugt.
Valdība gatavo plānu grūtībās nonākušo kredītņēmēju atbalstam. Vieni saka: mēs bijām piesardzīgi, kādēļ mums tagad jāatbalsta tie, kas tādi nebija. Otri savukārt cer uz atbalstu. Kur ir taisnība?
Ja tie, kas paņēma kredītus, tagad bankrotē, ir slikti ekonomikai, jo tie, visticamāk, bija vieni no maksātspējīgākajiem. Tai pašā laikā tagad pateikt – mēs visu norakstām, un tie, kas kredītus neņēma, tagad par to daļēji maksā, arī nebūtu godīgi. Variants ir kaut kur pa vidu. Viena no iespējām ir atlikt maksājumus.
