Izskatot nākamā gada tā dēvētā taupības budžeta sākotnējo versiju, valdošā koalīcija secināja, ka ieceres par taupību neliecina, taču taupīt ir vitāli nepieciešams, jo valsts nonākusi grūtā ekonomiskā situācijā – gan globālās finanšu krīzes dēļ, gan arī iepriekšējo valdītāju nekompetences un pašpārliecinātības dēļ. Labāk vēlāk nekā nekad, un koalīcija pieņēma lēmumu, ka visām ministrijām jāsamazina to izdevumi par 10 %. Lēmums labs un pareizs, tikai izpildījums pieklibo.
Sākotnējais samazinājums, par kuru valdība tik plaši klāstīja, bija visnotaļ iluzors. Atņemts tika no nākamā gada vēlmju saraksta jeb papildu izdevumiem, kuri krietni pārsniegtu šāgada ministriju budžetu. Taču pavisam drīz kļuva skaidrs, ka ar šo mānīšanos būs par maz, lai nākamā gada budžetu varētu saukt par sabalansētu. Tāpēc atkal tiek izsludināta nepieciešamība taupīt. Šoreiz jau tiek runāts par darbinieku skaita samazināšanu – policistu, ugunsdzēsēju, robežsargu, bērnu tiesību aizsardzības speciālistu un citu. Izvēlēta vienkāršāka metode – nav cilvēku, nav problēmu. Tā vietā visai negribīgi tiek pieminēta nepieciešamība samazināt dāsnās piemaksas un prēmijas ierēdniecībai, solīts padomāt par vienotu atalgojuma sistēmu valsts iestādēs, kā arī spert vēl dažus it kā izlēmīgus soļus, galvenokārt gan nenoteiktā nākotnē. Taču taupības iespējas nav tālu jāmeklē.
No 140 padomju locekļiem, kuri strādā 27 valsts akciju sabiedrībās un lielākajās kapitālsabiedrībās ar valsts daļu, vismaz 91 ir saistīts ar kādu valdošo partiju – ar LPP/LC vismaz 36, ar TP – 22, ar ZZS – 19, ar TB/LNNK – 11. Algās šo padomju locekļiem 2007.gadā tika izmaksāti vismaz 1,2 miljoni latu. Taču vēl jau ir arī neskaitāmas pašvaldību uzņēmumu padomes, kurās situāciju varētu būt visnotaļ līdzīga.
Kas tad ir tie, kas uzrauga valsts uzņēmumu darbību? Izrādās – plaša profila speciālisti. Piemēram, centīgais satiksmes ministra Ainara Šlesera (LPP/LC) palīgs un maluzvejniecībā pieķertais Lauris Dripe pērn darbojās piecās padomēs. Viņš gadā no valsts saņem 77,8 tūkstošus latu, un L.Dripe nepavisam nav rekordists. Ja valdība tiešām domā par izdevumu samazināšanu, tad vispirms vajadzētu samazināt esošo padomju locekļu skaitu – citādi katastrofālā finanšu situācijā esošo “Latvijas Pastu” uzrauga 11 darboņi, no kuriem katrs mēnesī vēlas saņemt vai desmit pastnieku algas. Tāpat obligāti būtu jānosaka atalgojuma griesti, kā arī jāievieš likuma norma, kura paredzētu, ka viens cilvēks drīkst ieņemt amatus ne vairāk kā divās valsts uzņēmumu padomēs vai valdēs. Visbeidzot – ir jāizbeidz situācija, ka padomju locekļus ieceļ ministri un valsts sekretāri – uz šiem amatiem ir jāizsludina konkursi, lai uzņēmumus pārraudzītu nozaru, nevis plaša profila politiskie speciālisti.
Vēl viena iespēja. Summas, kādas Latvijā tiek tērētas mobilo tālruņu sarunu apmaksai valsts un pašvaldību iestādēs, neviens tā īsti nav pat aprēķinājis, taču, ja pieņem, ka katrs Latvijas ierēdnis mēnesī apmaksātās sarunās norunā vien 20 latus, tad tas ir 4,6 miljoni latu mēnesī jeb 56 miljoni latu gadā. Reālā summa ir daudzkārt lielāka, jo pa valsts apmaksātiem dienesta mobilajiem tālruņiem runā ne tikai ierēdņi, bet vēl liels skaits dažādu iestāžu darbinieku. Tāpat ir vērojama interesanta likumsakarība – jo augstāks amats (un tātad atalgojums), jo vairāk amatpersona runā pa dienesta mobilo tālruni. Kārtības ieviešana šajā sistēmā ļautu valstij ietaupīt ievērojamas summas.
Tas pats attiecas arī uz valsts apmaksātās degvielas izmantošanu vairākās iestādēs. Dažādu ministriju iesniegtie nākamā gada budžeta plāni liecina, ka vairākumā gadījumu degvielai paredzēts tērēt vismaz tādas pašas summas kā šogad. Vienlaikus degvielas cena ir sākusi nemainīgu lejupslīdi, kas nozīmē, ka tā 2009.gadā būs ievērojami lētāka nekā šogad. Ministrijas šo faktu neņem vērā. Piemēram, Satiksmes ministrija degvielas iepirkšanai abos gados atvēlējusi konstanti vienādu summu.
Tādas iestādes kā dažādas valsts aģentūras, kuru funkcijas bieži dublējas ar ministriju veicamo vai nav īsti saprotamas pat pašiem to darbiniekiem, manuprāt, būtu likvidējamas. Piemēram, Kultūras ministrijas pārziņā esošā aģentūra “Jaunie Trīs brāļi” nākamgad paredzējusi tērēt 800 000 latu, lai gan valsts budžetā nauda ir iedalīta tikai viena jaunā brāļa, tas ir, nacionālās bibliotēkas celtniecībai. Demakovas diviem citiem jaunajiem brāļiem – koncertzālei uz ūdens un laikmetīgās mākslas muzejam ostas teritorijā – nauda netika iedota. Ja likvidētu bezjēdzīgo aģentūru, bet tās funkcijas uzticētu nozares ministrijai, valsts ietaupītu apmēram pusmiljonu latu gadā.
Šo sarakstu ir iespējams turpināt ļoti ilgi, jo kopaina diemžēl ir bēdīga. Valdība ir pieņēmusi lēmumu ietaupīt nevis tur, kur to patiešām nepieciešams darīt grūtos ekonomiskos apstākļos, bet klasiskā padomju stilā, galvenokārt plānveidīgi samazinot ministriju un to pārraudzībā esošo iestāžu darbinieku skaitu. Nevar noliegt, ka atsevišķos gadījumos šāds lēmums ir pamatots, taču cilvēku atlaišana ekonomiski grūtos laikos ir pats pēdējais solis. Vispirms ir jāveic pasākumi reāla taupības režīma ieviešanai, augstākās ierēdniecības nesamērīgo prēmiju un piemaksu tikpat plānveidīgai samazināšanai, politizēto valsts uzņēmumu padomju likvidēšanai, neskaitāmo “pieredzes apmaiņas” tūrisma braucienu uz valsts rēķina izbeigšanai un citi. Ja netiks sperti šādi soļi, lielā taupības kampaņa kārtējo reizi būs tikai tukši vārdi bez reāla seguma.
