Turpinās no 21.aprīļa. Mūsmāju “kompleksu” veidoja divas vienstāva mājas. Mūsējā bija celta no baltajiem ķieģeļiem, katrā pusē mājai bija divi dzīvokļi ar atsevišķām ieejām.
Turpinās no 21.aprīļa.
Mūsmāju “kompleksu” veidoja divas vienstāva mājas. Mūsējā bija celta no baltajiem ķieģeļiem, katrā pusē mājai bija divi dzīvokļi ar atsevišķām ieejām. Virtuvei sekoja caurstaigājama lielā istaba un galā maza guļamistaba. Mēs dzīvojām mājas ziemeļu pusē, guļamistabas logs pavēra skatu uz šoseju, kas aizvijās uz Mīlgrāvja pusi un tālāk uz Rīgu.
Mūsu mājās dzīvoja trīs latviešu ģimenes, kurās bija arī dažāda vecuma bērni, bet ceturtā bija krievu ģimene. Tā bija gados vecāka ģimene, viņiem bērnu nebija. Latviešu vīrieši visi strādāja fabrikā, bet krievs – uzvārdā Jemeļjanovs – nestrādāja. Tieši šis cilvēks bija tas, kurš vēlāk izraisīja briesmīgo traģēdiju manas ģimenes dzīvē, kas iespaidoja ilgus gadus. Mana saskanīgā ģimene viņa vainas dēļ tika izpostīta. Šis cilvēks bija mazrunīgs, bet nekādas ļaunuma izpausmes toreiz nebija vērojamas. Laikam viņā rūga kaut kāds ļaunums pret pārējiem mājas iedzīvotājiem, īpaši pret mums. Šis ļaunums izlauzās uz āru vēlāk, kad aizgāja vācieši un 1944.gadā ienāca krievi.
Otra māja bija koka būve un tajā dzīvoja jaukta ģimene ar vairākiem bērniem. Tēvs bija krievs, bet māte – latviete. Tie bija ļoti jauki cilvēki, arī mēs, visi bērni, sapratāmies ļoti labi. Jāpiebilst, ka visi šeit pieminētie krievi runāja arī latviski. Mēs, bērni, bijām dažāda vecuma, bet mūs vienoja pagalms. Īpašu nesaskaņu nebija. Rīta pusēs visi pulcējāmies pagalmā un kalām dienas plānus, istabā tikām iesaukti pusdienās un vakarā, lai gan mamma itin bieži paraudzījās, ko mēs pagalmā darām.
Abām mājām bija sētas no koka līstēm, iziešanai bija vārtiņi, uz šosejas izskriet nevarēja un no lielceļa nelaimēm bijām pasargāti. Katrai ģimenei bija neliels sakņu dārziņš, tur stādīja un sēja pašu nepieciešamāko. Atceros, ka viss tika audzēts dobēs.
Turpmāk – vēl.
Ansis
