Turpinās no 14.aprīļa. Pašreiz ir saglabājusies un tiek apdzīvota fabrikas kantora ēka. Tai saglabājušies pamatā visi balkoni (kā tas bijis toreiz).
Turpinās no 14.aprīļa.
Pašreiz ir saglabājusies un tiek apdzīvota fabrikas kantora ēka. Tai saglabājušies pamatā visi balkoni (kā tas bijis toreiz). No pašas fabrikas nav palicis nekas – tikai pavasaros un rudeņos, kad kokiem un krūmiem nav lapu, redzami nelieli ķieģeļu pauguriņi, kuri apauguši ar alkšņiem un citiem krūmiem. Tie ir liecinieki tam, ka kādreiz šeit ritējis darbs un cilvēki pelnījuši dienišķo maizi. Diemžēl jāsaka, ka visi tās paaudzes cilvēki sen aizgājuši viņsaulē, šodien vairs nav neviena trapenieša, kurš būtu bijis saistīts ar Bormaņu papes fabriku. Arī visi mani radinieki, kas tur kādreiz strādājuši, aizgājuši no šīs pasaules.
Mana ģimene un es
Turpmākie dzīves ceļi manus nākamos vecākus aizveda uz Rīgas apriņķa Mangaļu pagasta “Zundagiem”. Arī pārējie tēva brāļi un vairāki to radinieki pārcēlās uz dzīvi Rīgā. Tēva brāļi apmetās uz dzīvi Čiekurkalnā, nodibināja ģimenes un sāka strādāt Valsts elektrotehniskajā fabrikā (VEF), bet mans tēvs, nodibinājis ģimeni, sāka darba gaitas Jaunciema papīrfabrikā kā atslēdznieks. Tur viņš nostrādāja visus sev atvēlētos dzīves gadus, bet māte nodarbojās mājsaimniecībā. (Turpmāk viņus saukšu par papu un mammu, tāpat kā toreiz.) Sākumā mammas pienākumos ietilpa arī tāda nerātna puikas kā manis audzināšana un pieskatīšana.
1939.gadā piedzima brālis, bet ilgs mūžs viņam nebija novēlēts, jo viņš nomira sešu mēnešu vecumā ar plaušu karsoni. Acīmredzot toreizējā medicīna nebija sevišķi augstā līmenī, jo diezin vai šodien ar tādu slimību ārsti neglābtu mazu dzīvībiņu.
Īsi pirms krievu ienākšanas Latvijā (1940.gada vasarā) piedzima māsa, mammas galvenās rūpes bija veltītas viņai. Tad es izbaudīju drusciņ vairāk vaļības un kopā ar draugiem pagalmā pastrādāju ne vienu vien sīku palaidnību. Tas bez sekām nepalika, atlika par to uzzināt papam, un pēriens bija neizbēgams. Audzināšana bija stingra, bet humāna un vajadzīga.
Atceros vienu pamatīgu sodu, ko paps man uzlika par it kā ne visai lielu nerātnību. Lai nu ko, bet no ezera mani centās atturēt, jo tik daudz nelaimju saistās ar ūdeņiem bez pieaugušo klātbūtnes. Arī es toreiz biju peldētnepratējs. Viss sākās ar to, ka bariņš zēnu bija aizgājuši uz ezeru peldēties, lielākā daļa gan to neprata. Bija vieta ezerā, kuru visi dēvēja par peldvietu, parasti visi gāja tur. Šeit dziļums bija pakāpenisks (kā jūrmalā), krastā smiltis gandrīz baltas un ūdens malā pļaviņa – kā radīta priekš sauļošanās. Peldoties un bradājot bērni laikam bija par tālu aizgājuši no krasta, viens zēns noslīka. Tas bija apmēram 100 metrus no mūsu mājām. Pārējie bērni izskrēja karstā, briesmīgi bļāva. To izdzirdēja mūsmājās, pieaugušie vīrieši bija mājās un lielā ātrumā skrēja uz peldvietu. Zēnu gan izvilka no ūdens, bet tas jau bija beigts.
Tad sekoja pamatīgas “represijas” visās mūsmāju ģimenēs – bērnus maksimāli centās atturēt no ezera. Vai tad tika klausīts? Zagšus tāpat gājām uz ezeru kaut pabradāties. Kādā vakarā mamma pie vakariņu galda nejauši izteicās, ka dēls atkal bijis pie ezera. Toreiz mani nepēra, bet paps izdomāja citu sodu – no rīta nolika mani kaktā aiz durvīm un noteica stāvēt, kamēr viņš no darba nāks pusdienās. Pēc tēva aiziešanas mamma man atļāva iznākt no kakta un īsi pirms pusdienām lika iet atpakaļ. Paps redzēdams, ka es “vēl stāvu”, mani atbrīvoja. Vai ar to bija līdzēts? Taču ne, jo pa kluso tāpat gājām uz ezeru. Ūdens vienmēr ir vilinājis bērnus un vilina arī tagad, tikai par visādām nelaimēm bija zināms mazāk.
Mūsu ģimene dzīvoja saskanīgi, neatceros, kad vecākiem būtu bijušas lielas domstarpības un strīdi, par sīkumiem nav vērts runāt, jo tādu pietiekami daudz katrā ģimenē. Stingrība pret bērniem bija, un tā bija ļoti veselīga.
Mūsmājās
Ja Jaunciems man likās kā paradīze zemes virsū ar visiem jaukumiem un bezbēdību bērnībā, tad mūsmājas “Zundagi” bija kā skaista, maza oāze šai lielajā paradīzē. Kas tad jaukāks var būt dzīvošanai – vienā pusē šosejai ezers, bet otrajā (ziemeļu pusē) – aiz mājām neliels baltu smilšu laukumiņš, neliels pauguriņš, tālāk sekoja mazu priedīšu jaunaudze un aiz tās – priežu mežs. Jāpiebilst, ka visos apkārtnes mežos auga tikai priedes. Ziemassvētku eglītes parasti bija jāpērk Rīgā uz tirgus.
Toreiz man šie daudzie pauguri pie mūsu mājām likās kā lieli kalni braukšanai ar ragaviņām un slēpēm. Šodien braucot garām šīm vietām šie “briesmīgi” lielie kalni liekas tik smieklīgi mazi, bet toreiz ar bērna acīm viss likās savādāk.
Turpmāk – vēl
Ansis
