(Turpinās no 27.augusta). Mēs braucām ar autobusu, tāds no apriņķa pilsētas kursēja uz Rīgu vienreiz dienā. Sliktas nojautas jau man bija, bet īstenību jau nezināju. Nonācām Jaunciemā un ieradāmies mūsu mājās.
(Turpinās no 27.augusta)
Mēs braucām ar autobusu, tāds no apriņķa pilsētas kursēja uz Rīgu vienreiz dienā.
Sliktas nojautas jau man bija, bet īstenību jau nezināju. Nonācām Jaunciemā un ieradāmies mūsu mājās. Priekšistabā, tāpat atlaidusies gultā, gulēja mamma. Viņas acis bija saraudātas. Viņa piecēlās un veda mūs vienu istabu tālāk. Kad atvēra durvis, apstulbu no skata, kas pavērās manām acīm. Uz paliktņiem atradās balts zārks, kurā gulēja māsa. Tālāko aprakstīt negribu. Biju jau zaudējis brāli, tēvu un tagad māsu. Mamma raudādama stāstīja onkulim, ka ārsti pateikuši diagnozi – ielaists meningīts. Palīdzība meklēta par vēlu, mammai atlika gaidīt meitiņas nāvi. Tā bija beidzies atkal viens posms manā dzīvē.
Pēc māsas bērēm Jaunciema kapos no Jaunciema aizbraucām pavisam. Dzīvoklī palika šādas tādas mēbeles, bet tās vairs nebija vajadzīgas. Mamma atdeva dzīvokļa atslēgas: “Ardievu, Jaunciem!”
(Turpmāk – vēl)
