Tā diena no dienas mani satuvināja ar klasesbiedriem.
Tā diena no dienas mani satuvināja ar klasesbiedriem.
Negribu sīkāk iedziļināties to dienu skolas dzīves norisēs. Salīdzināju Jaunciema skolasbiedrus ar tagadējiem. Šejienes bērni bija daudz labsirdīgāki. Arī apģērbs bija daudz pieticīgāks. Man liels brīnums bija pastalas, kas daudziem zēniem un meitenēm bija kājās, Jaunciemā tādu apavu nebija. Bija taču pirmais gads pēc kara, un acīmredzot lauku bērni bija jau no laika gala pieraduši pie tā. Nevienu neizbrīnīja arī apģērbs ar lieliem ielāpiem. Pēc zināma laika arī es dabūju vilkt kājās pastalas, arī bikses mamma salāpīja, skolā par to neviens nekautrējās, jo tā vecāku rocība neļāva neko labu nopirkt. Tā nu mēs dzīvojām un mācījāmies. Zēniem patika klausīties manus “briesmu” stāstus par spridzekļiem. Šajā pagastā nebija notikušas kaujas, tāpēc arī mežos dažādu trofeju nebija. Un labi vien bija, nebija prātā tās ārprātības, ko pastrādājām Jaunciemā.
Atkal ģimenes traģēdija
Mēs ar mammu un māsu, kurai tolaik bija 6 gadi, saimnieka mājā apdzīvojām ļoti mazu istabiņu. Tajā līdz šim bija dzīvojusi saimnieka māte, kura bija mirusi šā paša gada vasarā. Istabā bija plata gulta, kurā gulēja mamma ar māsu, bet man pa naktīm sataisīja guļasvietu uz matrača zemē. Istabā bija mazs galdiņš, pie kura gatavoju mācības. Vēl istabā bija neliels skapis drēbēm. Pie sienas gultas galā atradās liela Jēzus Kristus bilde ierāmējumā. Lai arī mamma visus gadus ar īpašu dievticību nebija izcēlusies, ko viņa klusībā domāja, to nezinu. Tagad gan ik vakaru viņa sēdus klusībā skaitīja kaut kādas lūgšanas un, rokas salikusi, skatījās uz Kristus bildi. Es viņu sapratu, pēdējo gadu pārdzīvojumi bija lieli.
Kaut kad oktobrī māsai sāka sāpēt galva un jo dienas, jo stiprāk. Vietējais feldšeris deva kaut kādas tabletes, bet tās neko nelīdzēja. Citas medicīniskās palīdzības saņemt nebija iespējams. Laikam pieaugušo starpā bija norunāts, ka mamma ar māsu brauks uz Rīgu. To gan zināju, ka mums šis Jaunciema dzīvoklis līdz gada beigām jāatstāj, pagaidām gan vēl skaitījās mūsu, bet tur jau vairs nekā īpaša nebija, visu bija aizvākuši mantas aprakstītāji. Un tā viņi aizbrauca, paliku viens mazajā istabiņā. Pārvācos pa naktīm uz gultu, vakaros tāpat kā mamma sēdēju, rokas salicis, un skatījos Kristus bildē. Tēvreizi vēl atcerējos no 1.klases, kad vācu laikā bija ticības mācība. Asarām birstot, skaitīju šo lūgsnu un lūdzos par māsiņu, kaut nu viņai paliktu labi. Pagāja kādas pāris nedēļas un jutu kaut ko nelabu. Saimniece teica, ka māsa Rīgā esot stipri slima un mums ar saimnieku jābrauc uz Rīgu.
(Turpmāk – vēl)
ANSIS
