(Turpinās no 20 augusta) Vēl atceros, ka 1946.gada pavasarī mamma itin bieži pieminēja lietu, kas saistījās ar dzīvokļa atsavināšanu.
(Turpinās no 20 augusta)
Vēl atceros, ka 1946.gada pavasarī mamma itin bieži pieminēja lietu, kas saistījās ar dzīvokļa atsavināšanu.
Sākumā nesapratu, viss taču bija itin normāli. Kad mamma pieminēja faktu, ka šis ir fabrikas dzīvoklis, tad mums tas līdz 1946.gada beigām bija jāatstāj, jo no mūsu ģimenes vairs fabrikā neviens nestrādāja.
Ardievas dzimtajai vietai
1946.gada vasarā mūsu ģimeni piemeklēja liela nelaime – saslima govs, jo bija ieēdusi kaut ko asu (naglu vai ko citu). Lopiņu nācās likvidēt. Protams, pārdodot gaļu tirgū (palīdzēja tēva brālis), mamma ieguva zināmus naudas līdzekļus, kas lieti noderēja turpmāk.
Pēc Jāņiem mamma man un māsai pavēstīja, ka braucam uz laukiem un tur pavadīsim laiku līdz rudenim, palīdzēsim arī dažādos lauku darbos. Man par dzīvi laukos bija visai bāls priekšstats, kaut kāda nojēga bija no tām reizēm, kad devos tēvam līdzi uz Kalngali, tur bija lauku apvidus. Mamma toreiz teica, ka braucam uz kādu Vidzemes pagastu (vietu un ļaudis nenosaukšu) pie tēva brālēna no tēva puses. Bet izrādās, ka tā aizbraukšana toreiz nebija tik vienkārša. Autobusi kursēja vienreiz dienā uz lielākajām Latvijas pilsētām. Trīs dienas ar visām savām nelielajām paunām pavadījām toreizējā autoostā. Braucēju bija daudz, un autobusā Rīga – Alūksne neiekļuvām. Autobusi bija mazi, gan pirmskara Latvijas, gan trofeju.
Tad mamma nolēma, ka jābrauc ar vilcienu Rīga – Gulbene, pēc tam kaut kā jātiek tālāk. Kā – par to netika domāts.
Turpmāk – vēl)
