(Turpinās no 18.augusta). Par to daudz rakstīja presē, nemitīgi slavinot varonīgās krievu armijas uzvaras rietumos. Taču par Kurzemi klusēja, jo tur krieviem neizdevās nekas, jo “Kurzemes cietoksnis” kapitulēja 8.maijā līdz ar visu Vāciju.
(Turpinās no 18.augusta)
Par to daudz rakstīja presē, nemitīgi slavinot varonīgās krievu armijas uzvaras rietumos. Taču par Kurzemi klusēja, jo tur krieviem neizdevās nekas, jo “Kurzemes cietoksnis” kapitulēja 8.maijā līdz ar visu Vāciju.
Mūsu ģimenes dzīve ikdienā sastapās ar samērā lielām problēmām – trūka pārtikas (kā jau kara apstākļos). Grūti man šodien pateikt, kā mammai izdevās savilkt galus kopā, naudas taču nebija, jo vienīgais pelnītājs bija izsūtījumā. Arī dzīvokļa jautājumā bija problēmas, bet par to pastāstīšu vēlāk. Attiecībā uz naudas jautājumiem (vismaz es tā domāju) daudz palīdzēja Jaunciemā dzīvojošā mammas māsas ģimene un Čiekurkālnā dzīvojošā tēva brāļi. Pašiem liels atspaids bija gan vācu laikā iegādātā govs – ja jau ir piens, maize un kartupelis, tad badā nomirt nevar. Daudz deva arī vasaras periodā mežs – sēnes, ogas un tā tālāk.
1945.gada vasarā atkal sākās bezrūpīgā bērnu dzīve. Karš bija beidzies ar krievu uzvaru. Jaunciemam cauri sāka plūst vācu armijas gūstekņu kolonnas. Viņi gāja daudzmaz ierindā krievu karavīru apsardzē gar malām. Gūstekņu bija ļoti daudz. Varbūt bija arī latvieši (leģionā, kas kapitulēja reizē ar vāciešiem, bija arī latviešu leģiona 19.divīzija). Gar mūsu mājām vienreiz gāja gūstekņu kolonna. Acīmredzot apsardze bija visai cilvēcīga. Daļa sagūstīto zaldātu tika pielaisti pie akas mūsu pagalmā, lai pielietu zaldātu ūdens pudeles. Kādi četri pieci zaldāti (vācieši), ieraudzījuši pie sienas karājamies pērno sīpolu virteni, kāri skatījās uz tām. Mamma saprata, ka viņi vēlas sīpolus. Viņa noņēma no sienas virteni, un vācu zaldāti piebāza pilnas kabatas ar sīpoliem. Vēlāk sapratām, ka sīpols ir laba zāle pret tādu slimību kā cinga.
1945./46.mācību gadā mācījos Jaunciema 44.pamatskolas 3.klasē. Viss bija daudzmaz norimis, un mūsu bērnu starpā nevaldīja vairs nekādas problēmas. Vasara pagāja, atkal govis ganot ezermalas pļavā. Kad tur aptrūka zāles, govis bija jāved garā saitē (ap ragiem) uz mežu ēst meža zāli. Tā nu es vadāju govi pa meža klajumiem. Mana govs bija aktīva bizotāja, tāpēc reizēm izrāvās no rokām un skrēja dziļāk mežā iekšā. Es, protams, skaļi bļaudams un raudādams, tai pakaļ. Beidzot jau saņēmu ciet aiz saites un vedu mājās. Mamma, protams, norāja mūs abus – govi par bizošanu un mani par nemākulīgu ganīšanu. Taču no tā visa jau kāds labums bija – piens (kaut nedaudz), ko padzerties.
(Turpmāk – vēl)
ANSIS
