Pa Daugavas atteku pie Mīlgrāvja plostus ievadīja Ķīšezerā fabrikas vajadzībām.
Turpinās no 9.aprīļa
Pa Daugavas atteku pie Mīlgrāvja plostus ievadīja Ķīšezerā fabrikas vajadzībām. Tie bija cieši sasieti, pa tiem varēja pat ērti staigāt.
Pats Jaunciems kā maza pilsētiņa bija sadalīta līnijās un šķērslīnijās. Galvenā un vienīgā asfaltētā bija 1.garā līnija, pa to kursēja arī autobuss, citas bija smilšainas. Pie katras mājas bija numurs, kas norādīja adresi. Aiz fabrikas 1.līnijas labajā pusē bija četras divstāvu strādnieku mājas, visas no koka. Ciemata malā priedēs bija neliela baznīciņa bez ērģelēm un tuvējā meža ieskauta – neliela kapsēta (tagad Jaunciema kapi ir vieni no lielākajiem). Mazā kapsēta ir pašā vidū – lielo kapu ietverta no visām pusēm.
Vēl Jaunciemā bija Rīgas pilsētas 44.pamatskola (tagad numurs ir cits), kurā mācījos pirmos trīs gadus. Ciematā bija vairāki veikali, maizes ceptuve, ko toreiz sauca par beķereju, arī aptieka, medicīniskais punkts – vārdu sakot, viss nepieciešamais.
Ezera krastā bija kuģīša piestātne, pāri Ķīšezeram uz Rīgu vairākas reizes dienā kursēja mazs pasažieru kuģītis.
Tāds, lūk, bija Jaunciems! Vēl šodien man šķiet, ka tā bija īsta paradīze zemes virsū un mēs, mazie un lielākie, bijām paradīzes bērni. Mums nekā netrūka, cik daudz un sūri par savām ģimenēm bija jāgādā vecākiem, to mēs nesapratām. Kas var būt jaukāks virs zemes – vecāki, kas tevi mīl, blakus ezers, kurš tā vilināja. Otrā pusē priežu mežs, ļoti bagāts sēnēm. Un kur tad vēl bērnudienu draugi – mani vienaudži – zēni un meitenes. Visi spēlējāmies kopā no rīta līdz vakaram.
Šoseja, kas vijās gar mūsmājām, cauri Jaunciemam turpinājās un pie Berģiem savienojās ar lielo šoseju Rīga – Veclaicene. Pa ceļam bija divas lielākas apdzīvotas vietas – Beltes un Suži. Pie Beltēm bija visšaurākā Ķīšezera vieta, ar to saistās turpmākie notikumi. Ķīšezera otrajā krastā bija visiem labi pazīstamais Mežaparks.
Ansis
(Turpmāk – vēl)
