Turpinās no 14.jūlija. Papam bija divi kabatas pulksteņi, kuri bija no sudraba.
Turpinās no 14.jūlija.
Papam bija divi kabatas pulksteņi, kuri bija no sudraba.
Pulksteņiem bija breloki (no sudraba un ādas), aiz kuriem izņēma pulksteni no kabatiņas bikšu priekšā pie siksnas. Man grūti varbūt izstāstīt, kā tos pulksteņus lietoja, jo tajos laikos vīriešiem bija tikai kabatas pulksteņi, bet sievietēm (kuras to varēja atļauties) – pulkstenis uz rokas. Tagad tādu pulksteņu vispār vairs nav un arī vīriešiem bikses tiek šūtas bez šīm kabatiņām. Tad lūk – visu bufetes saturu aprakstīja, jo vīri uzskatīja, ka mums tie vairs nebūs vajadzīgi. Kad lieta nonāca līdz pulksteņiem (arī tie abi, cik atceros, katrs bija savā kastītē), tos abi krievi nosauca, pierakstīja, bet tad… Abi vīri paskatījās apkārt un laikam saprata, ka šo momentu neviens neredz un pa pulkstenim “nejauši” ieslīdēja šo vīru kabatās. Pārējie to neredzēja, bet es redzēju. Es noklusēju, varbūt vajadzēja teikt, bet tajā izbīlī labāk klusēju. Varbūt arī neizpratu, kādas tam vēlāk būs sekas, bet tādas bija man nepatīkamas. Vēlāk situācija bija visai drūma.
Parasti mūsu dienās mantas konfiskācija notiek pēc tiesas, jo tikai tā nosaka cilvēka vainas pakāpi. Toreiz situācija bija citādāka. Bija 1944.gada rudens, un karš uz Latvijas zemes dārdēja vēl Kurzemē, tāpēc laikam šajos apstākļos bija nospriests labāk aprakstīto mantu paņemt jau laikus, negaidot tiesu. No tā mēs secinājām, ka papam cietums jau iepriekš nolemts.
Un, lūk, dienā, kad bariņš cilvēku ar mašīnu atbrauca pēc aprakstītās mantas, izcēlās pamatīgs skandāls abu pulksteņu dēļ. Viņu, protams, nebija, un es zināju, kur tie palika. Tēva brālis stingri uzstāja, lai izstāstot, kur esot licis. Tika izteikta versija, ka es tos būtu atdevis gados vecākiem pagalma puikām. Es, protams, to visu noliedzu un klusām teicu, ko toreiz pie aprakstīšanas redzēju.
Ansis
Turpmāk – vēl.
