(Turpinās no 21.jūnija). Tēva arests. Grūti man šodien pēc tik daudziem gadiem (aprit tieši 60 gadi) atcerēties, vai tās bija oktobra beigas vai novembra sākums.
(Turpinās no 21.jūnija)
Tēva arests
Grūti man šodien pēc tik daudziem gadiem (aprit tieši 60 gadi) atcerēties, vai tās bija oktobra beigas vai novembra sākums.
Dzīve jau it kā bija iegājusi ierastajās sliedēs pie jaunās varas – gāju no rītiem uz skolu, tagad jau 2.klasē. Paps tāpat rītos gāja uz darbu fabrikā un kārtoja arī kooperatīva lietas. Viņš turpināja darboties kā vācu laikā, arī kooperatīva valde bija tā pati ar manu papu kā valdes priekšsēdētāju priekšgalā. Gribu atgādināt, ka šis darbs viņam bija uzkrauts gandrīz kā sabiedriskais pienākums – pārstāvis no Jaunciema sabiedrības. Arī mājās viss pie toreizējās trūcības ritēja kā parasti – mamma gatavoja ēst un gaidīja mūs pārnākam mājās, kā arī pieskatīja četrus gadus veco māsu.
Atkāpjoties no tēmas, gribu mazliet pastāstīt par savām skolas gaitām. Viss jau bija diezgan krietni izmainījies, jo mācījāmies atkal skolas ēkā, jo karavīri to vairs neaizņēma. Nebija arī vairs tāda mācību priekšmeta kā ticības mācība. Vairāk pievērsās krievu valodai. Lai gan ticību komunisti nicināja kā spēja, Jaunciema baznīca turpināja darboties. Mūsu ģimene baznīcu apmeklēja ļoti reti, lai gan bijām luterāņi, arī mēs, bērni, bijām kristīti (tas bija noticis Rīgā). Mums, zēniem, krievu valoda nepatika. Nekas slikts jau nebūtu noticis, ja šo priekšmetu būtu mācījušies, jo kas tad 2.klasē ir tik sarežģīts. Pat mācību grāmatas bija krievu valodā. Mēs, zēnu komanda, norunājām, ka šo priekšmetu gan mācīsies, bet stundā, ja izsauks, teiksim, ka neesam sagatavojušies. Gadā, protams, bija 2. Skolotājs bija gados ļoti vecs (vācu laikā viņa nebija) un visai labsirdīgs. Ceturkšņa laikā šo nepietiekamo atzīmju bija sakrājies diezgan un rezultātā nekas vairāk par 2 nebija gaidāms. Tad pēdējā stundā skolotājs visiem (arī meitenēm) prasīja, kādu atzīmi gribam ceturksnī uz liecības. Mēs – “slaisti” – teicām, ka derētu 4, bet mums ielika 3, jo divnieku esot tomēr par daudz. Turpmāk tā vairs nedarījām.
Un tagad atgriežos pie galvenā. Paps bija fabrikā izbrīvējis vienu dienu, lai brauktu uz Rīgu kārtot kooperatīva lietas. Jau iepriekš minēju, ka, varām mainoties, veikali bija izlaupīti. Arī vācu karaspēks atkāpjoties daudz ko paņēma, bet lauvas tiesu gan piesavinājās “mūsu atbrīvotāji”. Jaunciema strādniekiem taču vajadzēja ēst un nopirkt kaut vai pašu nepieciešamāko – ziepes, sāli, sērkociņus un citu. Uz Rīgu paps devās kopā ar kooperatīva grāmatvedi. Kā satiksmes līdzeklis kalpoja kuģītis, jo ezers nebija aizsalis. Autobusi uz Rīgu nekursēja, jo sarkanarmieši vēl nebija līdz galam uzbūvējuši pagaidu tiltu pāri Daugavas attekai. Laikam darīšanas Rīgā bija ieilgušas, jo pienāca vakars, un tumsā kuģītis vairs nekursēja. Mājās nospriedām, ka papam un grāmatvedim būs jāmēro ceļš no Rīgas uz mājām kājām. Vakaros kļuva aukstāks, zeme mazliet sasala vēlīnajās rudens salnās, bet no rīta, kad uzspīdēja saulīte, zeme atkal atlaidās.
Tuvojās jau desmit vakarā, bet no tēva nebija ne vēsts. Apgūlāmies un gaidījām. Miegs, protams, nenāca. Tad uz sasalušās zemes mūsu mājas pusē izdzirdējām dīvainus soļus, tie klabēja. Sapratām, ka gājējam kājās ir koka tupeles. Tā šī staigāšana turpinājās kādu stundu – uz priekšu, atpakaļ, tad apklusa un arī mēs laikam aizmigām.
Arī otrā rītā tēva nebija. Mammai bija sarkanas acis, viņa bija raudājusi. Arī man sāka raustīties lūpa un kaklā spiedās kāds dīvains kamols, sāka birt asaras. Arī māsa, to visu redzēdama, skaļā balsī raudāja. Jutām kaut ko nelabu. Pienāca laiks doties uz skolu, arī mamma un māte nāca līdz uz Jaunciema centru, jo bija cerība kaut ko uzzināt. Kad gājām ārā no mājas, tad mūsu kaimiņš jau stāvēja ārā un dīvaini smīnēja. Neko nesapratām, pasveicinājām un gājām savu ceļu. Šo cilvēku uzvārdā Jemeļjanovs tiku pieminējis jau iepriekš, bet vai tad mums varēja ienākt prātā, ka visi notikumi iepriekšējā vakarā bija saistīti ar viņu. 300 metrus no mājām mums pretī nāca divi krievu zaldāti ar šautenēm (katrs savā malā), viņiem pa vidu gāja paps tādā pašā Rīgas brauciena apģērbā. Satikāmies uz ceļa un visi apstājāmies. Satraukums bija neizsakāms. Mamma jautāja, kas ir noticis.
(Turpmāk vēl)
Ansis
