Lai pasargātu māju logus no izbiršanas, logu stikli tika krustām šķērsām līmēti ar šaurām papīra strēmelēm visā logu garumā un platumā. Arī mūsu mājas logi visi bija salīmēti.
Lai pasargātu māju logus no izbiršanas, logu stikli tika krustām šķērsām līmēti ar šaurām papīra strēmelēm visā logu garumā un platumā. Arī mūsu mājas logi visi bija salīmēti.
Stikli šur tur no sprādzienu triecienviļņa gan ieplīsa, bet neizbira, jo pielīmētie papīri stiklu saturēja.
Vācieši izdeva stingru rīkojumu – vakaros visi logi bija jāaizklāj ar gaismas necaurlaidīgām segām, lai gaisma nespīdētu uz āru. Tā vakaros visa Rīga un tās pievārtes mājas bija pilnīgā tumsā. Tas nedeva krievu lidmašīnām iespēju orientēties, bieži bumbas krita uz labu laimi. Šim rīkojumam par maskēšanos bija stingri jāpakļaujas, jo aizmirsts aizklāts logs varēja slikti beigties ģimenei – vācieši to uzskatīja par tīšu signalizēšanu pretiniekam.
1944.gada vasarā, kad krievu uzlidojumi jau notika katru nakti, mūsu mājas iedzīvotāji raka kopēju patvertni smilšu klajumā, apmēram 100 metrus no mājas mežmalā. Tika izrakta diezgan paprāva taisnstūraina bedre tādā dziļumā, lai tajā varētu pārvietoties visā augumā. Griesti tika noklāti ar maziem baļķīšiem, kurus pārklāja ar sūnām un smiltīm, nostiprināja arī sienas, sānos iekārtoja solus sēdēšanai. No mājas uz patvertni tika pārnests pats nepieciešamākais cilvēku turpmākai izdzīvošanai, ja naktī mājai trāpītu bumba. Patvertnes vienā galā bija atvērums bez griestiem, tajā bija ievietotas koka kāpnes, lai varētu iekļūt patvertnē.
Neviens jau naktīs negulēja, un, vakaram iestājoties, visi mājas ļaudis devās uz patvertni. Pusnaktī sākās kārtējais uzlidojums. Kad lidmašīnas tuvojās Rīgai, tad sākās pēc mūsu – bērnu – izpratnes pats interesantākais. Visi vīrieši un mēs, bērni, pa vidu spiedāmies patvertnes priekšgalā, lai redzētu, kas notiek gaisā. Vācieši ieslēdza trīs spēcīgus prožektorus – Vecmīlgrāvī, Mežaparkā un Pārdaugavā. Tie bija tik spēcīgi (laikam ļoti lieli), ka gaismas kūlis no prožektora apgaismoja debesis ļoti augstu.
Sākās lidmašīnu meklēšana. Ja kāds prožektors savā gaismas starā uztaustīja kādu krievu lidmašīnu, tā visi trīs prožektori to paņēma staru krustpunktā un pa lidmašīnu zenītlielgabali atklāja uguni.
Faktiski jau lidotāja liktenis ar to bija izšķirts, gandrīz nevienai staru kūļa notvertajai lidmašīnai neizdevās izvairīties no notriekšanas. Tas tiešām bija visai romantiski, arī mēs taču sekojām šiem nakts notikumiem. Uzlidojuma beigās visi turpat patvertnē uz soliem snauda līdz rītam, tad rāpāmies ārā un katrs devās savas dienas gaitās. Parasti naktis bija skaidras un uzlidojumi bija. Ja bija apmācies laiks, tad gan ne, bet tas gads bija ļoti jauks, vasara un rudens puse saulaina, tāpēc šie nakts notikumi regulāri atkārtojās. Pārmaiņas neatgriezeniski tuvojās, to saprata katrs, bet kas un kā būs, tas gan palika mums toreiz nezināms. Tā pagāja augusts, septembris un pienāca liktenīgais rudens.
(Turpmāk – vēl)
Ansis
