(Turpinās no 12.maija). 1943.gadā visapkārt runāja par latviešu leģionu. Nesapratu, kas tas “leģions” tāds ir.
(Turpinās no 12.maija)
1943.gadā visapkārt runāja par latviešu leģionu. Nesapratu, kas tas “leģions” tāds ir. Sapratu tikai to, ka vīriešus iesauc karot vācu armijā.
Arī no Jaunciema jaunekļi aizgāja uz fronti, bet, karam turpinoties un gaidītai uzvarai nenākot, tika iesaukti aizvien vecāki vīri, jo vāciešu zaudējumi frontē acīmredzot bija visai lieli.
Pēc dažiem mēnešiem, iestājoties aukstākam laikam, visas Jaunciema pamatskolas klases izvietoja pa dažādām mājām (kur bija brīvākas un piemērotākas telpas), bet skolā iekārtojās kareivji – latviešu leģionāri.
Pa vasaru viņi acīmredzot kaut kur mācību laikā dzīvoja teltīs Rīgas pievārtē, bet, turpinot mācības kursu, pirms došanās uz fronti, viņi dzīvoja skolā. Tā visu mācību gadu mēs mācījāmies kur nu kurā klase, tikai ne skolas ēkā.
Atgriežoties vēl pie pirmā mācību gada, jāatzīmē, ka man pirmajos mēnešos neveicās rakstu darbos, īpaši latviešu valodā, kur bija jāraksta arī dažādi īsi teksti. Bija arī tāds mācību priekšmets kā glītrakstīšana. Burtnīcas bija ar slīpām līnijām (šķērslīnijām), lai veidotos pareizs raksta slīpums. Visa nelaime bija tā, ka man krita uz burtnīcas tie tintes klekši (toreiz rakstīja ar spalvaskātu un tajā iestiprinātu rakstāmspalvu). Katram skolēnam bija sava tintes pudelīte, kurā ik pa brīdim bija jāiemērc spalva. Arī rokraksts bija visai nepievilcīgs, man vienmēr lika mājās pārrakstīt darbus, kamēr bija puslīdz pieņemami. Es allaž visu vainu liku uz rakstāmspalvu, kura ļoti slikti raksta. Tad man vecāki deva citu. Vai tad vainīga bija tā spalva? Vainīgs bija tas rakstītājs, kuram trūka iemaņu. Tā es kādu laiku mājās izpelnījos vēl vienu lieku nodarbošanos – man sistemātiski lika vingrināties rakstīšanā. Drīz problēmu vairs nebija un citādi biju visai sekmīgs skolēns.
Tā aizritēja pirmais mācību gads un pavasarī (1944.gadā) tiku pārcelts 2.klasē. Man gan ne prātā neienāca tāda doma, ka kaut kas varētu mainīties. Tomēr mainījās gan, mācības 2.klasē bija jāsāk pavisam citos apstākļos, kam sekoja pavisam briesmīgi satricinājumi manas ģimenes dzīvē.
Koka tupeles un dāmiņu klikatas
Jau 1943.gada beigās, bet īpaši nākamajā gadā gan Jaunciemā, gan droši vien daļēji arī Rīgā parādījās jauns apavu veids, kura zoles bija no koka. To laikam izraisīja gumijas un ādas trūkums apavu ražošanai. Laikam viss aizgāja armijas vajadzībām – gan riepu ražošanai, gan dažādu atribūtu gatavošanai formas tērpiem (siksnām, mugursomām un citam). Vācieši bija izdomājuši, ka zoles dažiem apaviem var gatavot no koka. Jāsaka gan, ka tās bija glīti nostrādātas, vāciešiem jau visur valdīja diezgan liela akurātība. Parastas iešļūcenes (kā tagad sakām) bija ar ādas virsu purngalā un koka zoli. Tās bija domātas kā ātri uzvelkami apavi iziešanai uz brīdi ārā. Bija apavi līdzīgi kalašām, kad bija ar ādu zināmā augstumā apņemta visa pēda un arī purngals. Tos varēja izmantot ilgstošā darbā mājās (dārzā un citur). Kulturālai iziešanai sabiedrībā gan tos neizmantoja, jo tādām vajadzībām jau cilvēkiem bija šis tas pataupīts no aizgājušajiem laikiem.
Bija arī padomāts par meitenēm un jaunkundzītēm – bija pārdošanā arī tādi apavi ar koka zoli, līdzīgi siksniņkurpītēm. Zole sastāvēja no divām daļām, ādas stiprinājums pēdas iekšpusē padarīja purngalu lokanu. Tās sauca par klikatām. Ar tām meitenes un jaunās dāmiņas gāja uz ballītēm un nekautrējās droši iziet sabiedrībā.
Ansis
