Jaunā vara. Krievi bija prom, un vismaz mūsmājās domāja, ka uz visiem laikiem.
Turpinās no 5.maija
Jaunā vara
Krievi bija prom, un vismaz mūsmājās domāja, ka uz visiem laikiem. Par to liecināja arī nemitīgie triumfējošie vācu raidījumi pa radio (protams, latviešu valodā) par to, ka fronte arvien tālāk pārvietojas Krievijas plašumos, tātad arvien tālāk no Latvijas. Pienāca ziņas par arvien jaunām vāciešu ieņemtām teritorijām, krievu lielajiem zaudējumiem frontēs, gūstā saņemtajām krievu zaldātu masām. Tas tiešām deva pārliecību, ka ar krieviem ir cauri, un tas tikai ir laika jautājums. Var jau būt, ka toreiz, kad krievu armija panikā bēga caur Jaunciemu, dažam noritēja arī pa asarai, aizejošie taču cilvēki vien bija, lai arī okupanti. Tā kā Jaunciemā bija diezgan daudz krievu, tad domāju, ka viņos īpašas sajūsmas nebija par tautiešu bēgšanu.
Nedaudz jāatgriežas pie krievu valdīšanas gada notikumiem, tas bija izjūtams gan Jaunciemā, gan droši vien Rīgā un citur. Īpašniekiem tika atņemts līdz šim viņiem piederošais – nami, fabrikas, veikali un cits. Jaunciema papīrfabrika tika atņemta tās īpašniekam un kļuva par “visas tautas” īpašumu. Kur palika pats fabrikants, to nevaru pateikt. Centrālais Jaunciema veikals, maizes ceptuve un citi veikali arī tika nacionalizēti, bijušajiem dažiem īpašniekiem gan tajos atļāva strādāt. Praktiski šiem cilvēkiem palika tas, ar ko izdzīvot. Bet tas jau vispārējā cilvēku dzīvē neko neapturēja, neapmierinātība valdīja tajos ļaudīs, kas daudz no sava bija zaudējuši, bet parastais strādnieks bija tāpat spiests strādāt arī pie šīs varas. Mūsu ģimenē toreiz nekas nemainījās, paps tāpat turpināja strādāt fabrikā un mēs mājās dzīvojām savu dzīvi. Ārēji viss likās it kā normāli, tomēr mājās pieaugušo starpā bija dzirdamas runas par kaut kādiem komunistu varas darbiem. 1941.gada pavasara pusē dzirdēju pieminam Baltezeru, stūra māju Stabu ielā, vēlāk Liteni. Par to visu runāja piesardzīgi un klusinātos toņos. Nevienam gan nepalika noslēpumā izvešana 1941.gada 14.jūnijā. Tas viss, protams, ļaudīs sēja naidu pret krievu varu. Kara sākšanās tika uzņemta ar zināmām cerībām.
Šis laiks manā dzīvē saistās ar zināmām hronoloģijām un precizitātēm, notikumi vairs nebija manā uztverē tik haotiski un sarindojās noteiktā secībā. Mazās krievu kravas automašīnas nomainīja lielās vācu, ar gari izstieptiem motoriem uz priekšu. Parādījās lepni vācu limuzīni, un uz Jaunciema papīrfabriku bieži brauca augsti vācu virsnieki (tā vismaz man likās). Laikam šis objekts bija visai nozīmīgs. Acīmredzot tika bieži kontrolēta jaunā fabrikas administrācija. Kas īsti notika fabrikas vadībā, nezinu, bet bijušajam īpašniekam gan nekas netika atdots.
Mums visiem radās jauna aizraušanās – caurām dienām sēdējām pie sētas šosejas malā ar zīmuli un papīru rokās un pierakstījām automašīnu numurus, jo šī transporta kustība bija visai intensīva. Notika tāda kā sacensība, kurš dienas beigās būs pierakstījis vairāk numuru. Varētu jau likties, ka rezultātam jābūt līdzīgam, bet tā vis nebija. Šad un tad kāda mamma iesauca savu puiku istabā, un tajā laikā braucošo mašīnu numuri viņam gāja secen, pārējiem par to bija prieks, ka būs uzvarētāji. Arī es bieži paliku zaudētājos šī paša iemesla dēļ.
Vācu laika sākumā visi Jaunciema veikali tika apvienoti kopējā kooperatīvā, kura priekšgalā atradās valde un kooperatora priekšsēdētājs. Valde (vismaz daļa) un priekšsēdētājs bija gandrīz neitrālas personas no strādniekiem. Viņiem bija zināmas funkcijas valdē un varbūt arī visai nozīmīgas. Priekšsēdētājs bieži brauca uz Rīgu dažādu kooperatīva lietu sakarā par veikalu apgādi ar pārtikas un citām precēm. To zinu tik labi tādēļ, ka par kooperatīva valdes priekšsēdētāju ievēlēja manu papu. Laikam tas bija kā likteņa pirksts, kurš izpostīja visu manas ģimenes dzīvi vēlāk – 1944.gada rudenī. Paps ik dienas strādāja fabrikā kā atslēdznieks, tomēr zināmu daļu laika aizņēma arī kooperatīva lietas. Viņš darbojās labprāt, jo ar šo darbu saistījās jaunciemiešu apgāde. Gan pārtikas preces, gan viss pārējais bija normēts, vācieši ieviesa kartīšu sistēmu, neviens neko vairāk nevarēja iegādāties, visu produktu un pārējo preču sadale bija stingri normēta. Vācu varasiestāžu kontrole arī bija diezgan stingra, kaut ko lieku iegādāties praktiski nebija iespējams.
Turpmākajos vācu varas gados apstākļi kļuva aizvien grūtāki. Vāciešiem frontē sāka neveikties, tāpēc normas uz kartītēm kļuva mazākas. Arī zvejnieki Vecāķos (tā bija Jaunciemam vistuvākā vieta jūrmalā) tika stingri kontrolēti, nevarēja vairs tik brīvi tirgoties ar zivīm, paslepus varēja nopirkt kaut ko.
Turpmāk – vēl
Ansis
