Savas atmiņas veltu tēva piemiņai, kuram 2005.gadā apritētu 100 gadu.
Savas atmiņas veltu tēva piemiņai, kuram 2005.gadā apritētu 100 gadu. Viņš bija gluži parasts darba cilvēks, bet, allaž taisnību mīlēdams, nebaidījās padomju okupantu varai pateikt taisnību, par to viņš samaksāja ar savu dzīvību.
Šodien ik gadus pieminam mūsu tautai tik briesmīgos un sāpīgos datumus – 14.jūniju un 25.martu. Šie datumi skāra mūsu mazās tautas labāko un strādīgāko daļu, tas notika masveidā. Sīkākas represijas pret pilnīgi nevainīgiem cilvēkiem notika jau ar pirmajām padomju okupantu atnākšanas dienām 1944.gadā un turpinājās vēlāk. Par tām šodien runā mazāk, vispārīgās frāzēs. Ko šodien dod vārds “reabilitēts”, ja ģimenes tika izpostītas, līdzi nesot tik daudz sāpju un ciešanu?
Tālā pagātnē ir laiks un notikumi, par kuriem vēlos pastāstīt. Visu aprakstīto notikumu līdzdalībnieks vai aculiecinieks esmu bijis pats, par dažiem ir pilnīgai patiesībai atbilstošas ziņas. Varu galvot, nekas nav izdomāts. Arī manu laikabiedru un draugu vārdi neko neizteiktu, minēšu tikai dažus cilvēkus (cik atcerēšos), kuru rīcība konkrētajā brīdī izraisīja daudz ciešanu un dzīves sarežģījumu cilvēkiem. Tas būtiski skāra arī mani un manas ģimenes turpmāko dzīvi. Arī notikumi, vietu apraksti būs patiesi.
Lielai daļai jaunatnes varbūt šis stāsts liksies garlaicīgs un neinteresants, tomēr ceru, ka manas paaudzes cilvēki un tie, kas pārdzīvojuši ko līdzīgu, izlasīs, varbūt uzjundīsies atmiņas par pagātni, liks atcerēties tālos, mūsu tautas vēsturē tik drūmos gadus.
Mana dzīve aizsākās 1936. gadā. Šiš gads vēsturē iezīmējās ar tā saukto Ulmaņa laiku sākumu. Toreiz Kārlis Ulmanis vienpersoniski apvienoja un pats saņēma augstākos valsts amatus – pasludināja sevi par Valsts un Ministru prezidentu. Sākās lielais pārmaiņu laiks mūsu tautas dzīvē. Par to gadu notikumiem manas atmiņas ir stipri fragmentāras un interpretētas ar bērna skatījumu uz dzīvi.
Cilvēks piedzimst vienreiz mūžā un nodzīvo laika posmu, ko tam atvēlējis Dievs. Paradoksāli, bet uzskatu, ka man piedzimšanas mirkli ir ļāvuši piedzīvot divreiz. Paldies profesoram Raimondam Ķikutam, (tad viņš bija Stradiņa slimnīcas Neiroķirurģijas centra vadītājs), kurš mani izglāba no pilnīgi drošas nāves 1984.gada 4.septembrī. Tā ir mana otrreizējā piedzimšana, pavisam drīz varēšu svinēt 20.dzimšanas dienu. Gandrīz vai jāsaka: “Ak, skaistā jaunība!”
Mana bērnības zeme
Ir tāda vieta pie Rīgas – Jaunciems. Tas ir neliels strādnieku ciemats, kur bija viss nepieciešamais daudzmaz normālai cilvēku dzīvei. Jaunciemā bija samērā liels rūpniecības uzņēmums – papīrfabrika un kokzāģētava (pēdējā acīmredzot bija fabrikas vajadzībām).
Jaunciems atrodas pretī Rīgai, Ķīšezera otrā krastā. Lai tur nokļūtu, visērtāk braukt ar 11.maršruta autobusu. Tā tas bija toreiz (cik atceros), tāds pats numurs ir arī tagad. Pārbraucot pāri Daugavas attekas tiltam (pa to iet dzelzceļa līnija uz Vecāķiem, Saulkrastiem un tālāk), pie Mīlgrāvja ceļi šķiras – pa kreisi aiziet uz Vecmīlgrāvi, pa labi – uz Jaunciemu. Šoseja vijas ļoti tuvu ezeram, bet ezers labu laiku nav redzams, jo to aizsedz koki. Ezera krasts apaudzis lielām niedrēm. Šis jau ir Mangaļu pagasts. Šosejas kreisajā pusē ir dzīvojamās mājas. Galējā, kokiem apaugusī un daudzmaz izkoptā daļa ir tā saucamais Mangaļu parks, kurā ir dažas visai pievilcīgas mājas.
Jaunciema papīrfabrika piederēja tolaik pazīstamajam fabrikantam Mīlmanim, kuram bija arī mazākas fabrikas citviet Latvijā (arī Bormaņos – tagadēja Trapenē). Jaunciemā fabrikai apkārt bija samērā augsta dēļu sēta, kas to nožogoja no pārējā ciemata. Fabrikai bija centrālie vārti ar kontrolpunktu un nelielu dežūrtelpu. Pa lielajiem vārtiem (tie parasti bija aizvērti) ar mašīnām izveda gatavo produkciju, bet strādniekiem ieeja bija blakus – pa mazākiem vārtiem caur kontrolpunktu, tur sēdēja dežurants, kurš reģistrēja visus ienācējus (bija arī telefons). Katrs fabrikā bez vajadzības nevarēja iekļūt, savus strādniekus pazina, tie gāja un nāca. Raksturīgs bija fabrikas augstais dūmenis, kurš kūpēja dienu un nakti (darbs ritēja nepārtraukti) un bija tālu redzams. Četrreiz dienā pāri ciematam skanēja skaļa sirēna, kas vēstīja rīta maiņas darba sākumu, pusdienlaika sākumu un beigas, kā arī vakara maiņas beigas. Naktī gan tā neskanēja, traucētu gulēt. Tādējādi varēja viegli orientēties, jo sirēnas skanēja precīzos laikos.
Neliela daļa no fabrikai piegulošā Ķīšezera bija piepludināta ar baļķu plostiem, tos iepludināja pavasaros, vasarā kokzāģētavā sazāģēja fabrikas vajadzībām, droši vien daļu izmantoja arī kā papīrmalku. Tagad saprotu, kā baļķi nonāca Ķīšezerā. Agrāk baļķus plostu veidā pludināja pa visām lielajām Latvijas upēm, bija īpaši ļaudis – plostnieki, kas garas plostu karavānas vadīja pa straumi pēc ledus iziešanas upēs. Pa Daugavas atteku pie Mīlgrāvja plostus ievadīja Ķīšezerā fabrikas vajadzībām. Tie bija cieši sasieti, pa tiem varēja pat ērti staigāt.
Pats Jaunciems kā maza pilsētiņa bija sadalīta līnijās un šķērslīnijās. Galvenā un vienīgā asfaltētā bija 1.garā līnija, pa to kursēja arī autobuss, citās bija smilšainas. Pie katras mājas bija numurs, kas norādīja adresi. Aiz fabrikas 1.līnijas labajā pusē bija četras divstāvu strādnieku mājas visas no koka. Ciemata malā priedēs bija neliela baznīciņa bez ērģelēm un tuvējā meža ieskauta – neliela kapsēta (tagad Jaunciema kapi ir vieni no lielākajiem). Mazā kapsēta ir pašā vidū – lielo kapu ietverta no visām pusēm.
Vēl Jaunciemā bija Rīgas pilsētas 44.pamatskola (tagad numurs ir cits), kurā mācījos pirmos trīs gadus. Ciematā bija vairāki veikali, maizes ceptuve, ko toreiz sauca par beķereju, arī aptieka, medicīniskais punkts – vārdu sakot, viss nepieciešamais.
Ezera krastā bija kuģīša piestātne, pāri Ķīšezeram uz Rīgu vairākas reizes dienā kursēja mazs pasažieru kuģītis.
Tāds, lūk, bija Jaunciems! Vēl šodien man šķiet, ka tā bija īsta paradīze zemes virsū un mēs, mazie un lielākie, bijām paradīzes bērni. Mums nekā netrūka, cik daudz un sūri par savām ģimenēm bija jāgādā vecākiem, to mēs nesapratām. Kas var būt jaukāks virs zemes – vecāki, kas tevi mīl, blakus ezers, kurš tā vilināja. Otrā pusē skaists priežu mežs, ļoti bagāts sēnēm. Un kur tad vēl bērnudienu draugi – mani vienaudži – zēni un meitenes. Visi spēlējāmies kopā no rīta līdz vakaram.
Šoseja, kas vijās gar mūsmājām, cauri Jaunciemam turpinājās un pie Berģiem savienojās ar lielo šoseju Rīga – Veclaicene. Pa ceļam bija divas lielākas apdzīvotas vietas – Beltes un Suži. Pie Beltēm bija visšaurākā Ķīšezera vieta, ar to saistās turpmākie notikumi. Ķīšezera otrajā krastā bija visiem labi pazīstamais Mežaparks. (Turpmāk – vēl)
Ansis
