Alūksniete Silvija Urtiņa ir liela rokdarbniece un ar prieku savus adījumus dāvina citiem.
Alūksniete Silvija Urtiņa ir liela rokdarbniece un ar prieku savus adījumus dāvina citiem. Jau trešo gadu pēc kārtas decembra nogalē viņa tos nes uz Alūksnes Sociālās palīdzības centru, tālāk tie aizceļo pie maznodrošinātām ģimenēm.
“Aizejot pensijā, brīvā laika ir daudz. Vēlos darīt kaut ko lietderīgu. Rokdarbi ir mana sirdslieta visu mūžu,” stāsta Silvija Urtiņa.
Ilgus gadus darbojusies studijā “Kalme”- ir ne tikai adītāja, bet arī audēja. Nodarbībām studijā veltītas visas brīvdienas, tā tas turpinājies apmēram 30 gadus.
“Tagad vairs nav nepieciešamības aust, dažādu sedziņu izvēle veikalos ir liela. Segu aušanai vajadzīgs arī daudz laika,” atzīst sieviete.
Interese par rokdarbiem radusies jau skolas laikā. Kādreiz sapņojusi, ka mācīsies slavenajā Kaucmindes skolā un strādās par rokdarbu skolotāju. Zinības sākusi apgūt Rankas mājturības skolā, taču karš pārvilcis mācībām svītru. Viņas ģimenē visiem patikuši rokdarbi – Silvijas mamma šuvusi, vērpusi, audusi un adījusi. Adīkli S.Urtiņa rokās paņemot katru dienu – pārmaiņus ar grāmatu.
“Ja vienam adījumam izmanto dažādu dziju kamolus, tad iznāk interesants darbs,” apgalvo sieviete. Rokdarbnieces prasmes viņa nodevusi krustmeitai Dacei.
Darba gados Silvija strādājusi Alūksnes rūpkombināta konfekšu cehā par vadītāju. “Kad bija jādodas pensijā, vēl pusotru gadu strādāju. Kad apmēram trīs gadus biju nodzīvojusi mājā, man kļuva garlaicīgi, jo visi rokdarbi bija padarīti. Tad radās iespēja četrus gadus muzejā veikt zāles uzraudzes pienākumus. Tas bija interesants darbs, tikšanās ar inteliģentiem cilvēkiem no mākslas pasaules,” atzīst S.Urtiņa.
Kad cilvēks aiziet pensijā, tad no dzīves aprites iziet ārā. “Kad biju jaunāka, tad tā nedomāju. Kam veselība atļauj, tie var iet sabiedrībā. Neko nevar darīt, ka vēlēšanās tagad jāpieskaņo iespējām,” skumji secina S.Urtiņa.
