Ar atmiņu kurpēm
nāk vēlreiz tas laiks,
diendienā kad biju
ar tevi,
mans mežs,
kā izmainījies tavs vaigs
kopš prieka, ko bērnībā devi.
Un tomēr –
vēl galotnēs
saulesriets kūp
un ciņi deg brūkleņu sārtos,
vēl tavus dārgumus
atrast man rūp,
kaut stāvu
jau mūžības vārtos.
Vēl tumšzilu
melleņu samtu klāj
man kadiķu ēnā
pie kājām
un atgādināt
to nepārstāj,
ka tikai pie tevis
es mājās.
To zinu
ar salauztu dvēseli
no sāpēm,
kad netieku brīva,
es tavās takās
un klusumā
no jauna
jutīšos dzīva.
