Sākot ar augustu, redakcijas radošā komanda iecerējusi laikrakstā biežāk stāstīt par mūspuses cilvēku vaļaspriekiem. Kā zinām, to ir daudz un dažādi. Citiem savu brīvo laiku patīk pavadīt sportojot, dziedot, ceļojot, bet citiem atkal ne tik aktīvi – lasot grāmatas, izšujot, adot, tamborējot un kolekcionējot visneiedomājamākās lietas. Aizsākot rakstīt par šo tēmu, vispirms pastāstīšu par savu vaļasprieku.
Ar nepacietību pretim
pavasarim
Žurnālista darba specifika ir tāda, ka ik dienu nākas būt sabiedrībā, sastapties ar daudz un dažādiem cilvēkiem, pabūt te vienā, te atkal citā vietā, sēdēt pie datora, lai visu redzēto un dzirdēto uzrakstītu publicēšanai laikrakstā. To daru jau vairākus gadu desmitus. Tūlīt pēc jaunā gada sagaidīšanas ar nepacietību gaidu pavasari, kad brīvajā laikā pēc darba varēšu doties uz savu mazdārziņu. Tiklīdz saulīte nokausējusi biezo sniega kārtu, to apciemoju, lai apraudzītu, kas pārziemojis, kas sāk raisīt pirmos asnus un kas aizgājis nebūtībā. Pārdomāju, ko un kur sēšu, ko stādīšu, kas būtu jāpārkārto.
No visa pa drusciņai
Kad zeme iesilusi, dārza darbi var sākties. Manā dārzā pārsvarā aug puķes. Tur ir gan daudzgadīgās – tādas kā lilijas, dienlilijas, rozes, flokši, ehinācijas un peonijas, gan ik gadu iesēju arī kādas viengadīgās puķes – tradicionālās lauvmutītes, asteres, iestādu gladiolas, bet nopērku arī kādas vēl savā dārzā nebijušas, kā, piemēram, ipomejas, un ar nepacietību gaidu tās uzziedam. Jau pavasarī tepat Alūksnē, “Dārza bodītē”, iegādājos dažādu puķu spraudeņus, ko audzēju dzīvoklī uz palodzes, lai vēlāk varētu izstādīt dārzā vai iekaramajos podos.
Protams, dārzā man aug ne tikai puķes. Ik gadu neiztrūkstoši man ir redīsi, salāti, gurķi un tomāti, ko audzēju siltumnīcā, bet ārā arī zemenes, burkāni, sīpoli, pa kādam kāpostam, zirņu un pupu vagai. Ir arī cidonijas, ābeles, ogu krūmi, plūmes, ķirši. No visa pa drusciņai, tā, lai puķu dobes varu izravēt vienā dienā, bet zāli, kas aug nevis pa dienām, bet stundām, nopļaut ar diviem piegājieniem.
Kad ik vakaru pēc darba dodos uz dārzu, vispirms apstaigāju puķu stādījumus un priecājos par to, kas zied, kas tikai vēl raisa pumpurus, apskatos, cik lieli izauguši dārzeņi, vai nav nogatavojusies kāda zemene, vēlāk plūmes, ķirši. Tikai tad ķeros pie darba.
Fizisks darbs relaksē
Fizisks darbs vakarā pēc darba redakcijā rada patīkamu nogurumu, un tā man ir atpūta, jo “galva ir brīva”. Brīvdienās cenšos iekārtoties arī tā, lai dārza mājā varu palikt pa nakti. Pavasarī te agri no rīta, saulītei lecot, nenoklausīties putnu rosībā, kas tepat aiz sētas mežā steidz iekārtot ligzdiņas mazuļu perēšanai. Savukārt vēlāk īpaši mīļi man ir tie vakari, kad vēl pirms saules rieta, pastaigājoties pa dārzu, tālumā dzirdu klusinātu dzeguzes balsi, no tālienes vējš atpūš ugunskura dūmu smaržu, bet turpat pagalmā reibina matiolas. Tā ir mana miera osta.
Teksts un foto: Aivita Lizdika
