Bieži esmu dzirdējusi frāzi, ka “Alūksnē nekas labs nenotiek”. Nevar noliegt, ka negatīvo ziņu ir krietni vairāk nekā pozitīvo, tomēr nedomāju, ka situācija ir tik traģiska, lai teiktu, ka šeit nav pilnīgi nekā laba. Drīzāk vaina ir mūsu tieksmē saskatīt visur negatīvo, vai nu labās lietas neievērojot, vai padarot tās sliktas pašu spēkiem.
Tā, piemēram, portālā “www.aluksniesiem.lv” brīnījos par komentāriem pie raksta, kurā lasītāji tika iepazīstināti ar Latvijas Televīzijas raidījuma “Ielas garumā” vēlmi veidot sižetu par Pils ielu. Ņemot vērā, ka raidījuma radošā komanda visās pilsētās neviesojas, turklāt uzfilmētais materiāls tiks rādīts nacionālajā televīzijā, ļaujot Alūksnes vārdam izskanēt plašāk, šī noteikti bija viena no pozitīvākajām lietām, ko pēdējā laikā esmu dzirdējusi. Tiesa, tā vietā, lai priecātos, komentāros pie raksta galvenokārt pausta neapmierinātība ar ielu slikto stāvokli, izsmejot šo ieceri kā lielisku reklāmu Alūksnes bedrainajām ielām. No vienas puses var saprast, ka šis ir sāpīgs jautājums iedzīvotājiem, tomēr – vai ziņa par vēlmi iepazīstināt visu Latviju ar Alūksnes vēsturisko pusi ir īstā vieta, kur izgāzt savas dusmas?
Tā kā pozitīvo ziņu nav nemaz tik daudz, man likās, ka tās būtu jāsargā no apkārt valdošo negāciju gūzmas. Ja visu liksim vienā maisā, nespējot nošķirt labo no sliktā, tad nav ko brīnīties, ka beigās viss rādās tikai melnās krāsās. Tas nozīmē, ka problēma jau nav tajā, ka “Alūksnē nekas labs nenotiek”, bet gan cilvēkos pašos, nespējot izbaudīt lietas, par kurām būtu tikai jāpriecājas.
