Sestdien liela daļa Latvijas iedzīvotāju nodevās Lielās talkas darbiem. Noņemama cepure to cilvēku priekšā, kas talkas darbos iesaistās brīvprātīgi, ar prieku un apzinās sakoptas vides nozīmi. Tomēr netrūkst arī tādu cilvēku, kas tā arī šo piecu gadu laikā nevienā talkā nav piedalījušies. Nepiedalās ne jau tāpēc, ka tieši tajā dienā darāms kaut kas cits svarīgāks, bet nepiedalās slinkuma dēļ.
Tā sestdien, kamēr citi talkā sakopa zemi, netrūka cilvēku, kas šo dienu kā jebkuru citu pavadīja pie datora un komentēja notiekošo – kuram lielāks atkritumu maiss, kuram vairāk sviedru, kuram netīrākie cimdi, bet kur talkotāji nav gana labi pastrādājuši. Lai kā arī kādam nepatiktu novada domes deputāti un riebtos kādas iestādes vadītājs, viņi izdarīja vairāk nekā šie komentētāji. Man būtu kauns smieties par citu padarīto, ja pati neesmu padarījusi necik. Kā var domāt, ka talka paredzēta tikai biroju darbiniekiem, lai viņi izkustētos un izdarītu ko labu sabiedrības labā? Tas nav viņu pienākums. Talka ir domāta visiem cilvēkiem! Un tikai no mums katra ir atkarīgs, vai kopējais pagalms, kopējais parks un kopējais ezera krasts būs sakopts un skaists. Cik daudz mēs esam gatavi darīt labākai dzīvei, pirms kārtējo reizi metam akmeni kāda dārziņā? Jā, kāds man var oponēt, ka viņi to dara vienīgi tēla spodrināšanai, bet arī tā var būt motivācija izdarīt ko labu. Apgalvot, ka tieši komentētāji ir lielākie mēslotāji, neņemos, bet droši varu teikt, ka ikviens, kurš kaut reizi pacēlis nomestu plastmasas pudeli, pats neko vairs zemē nemetīs.
