88 gados darīt sirdsdarbu un spēt palīdzēt citiem ir liela laime. Tāda laime ir Ārijai Cimbulei, kura dienas sociālajā aprūpes centrā “Alūksne” interesantākas dara, mācot bērniem matemātiku. Viņas stingrībā matemātiku apguvuši pat tie, par kuriem teic, ka nav matemātiskās domāšanas.
Ārijas dzimtā puse ir Cēsis, bet Alūksnē viņa nonākusi 1960.gadā. “Mācījos mazā lauku skolā un jau toreiz jutu, ka man īpaši labi padodas matemātika. Jau pamatskolas vecumā spēju risināt ģimnāzistiem paredzētos uzdevumus. Turpināju mācīties Cēsu ģimnāzijā matemātikas novirziena klasē. Jāteic, ka tie bija ļoti grūti laiki. Sāku mācīties vācu varā, bet beidzu jau padomju laikos,” atceras sirmgalve. Absolvējot ģimnāziju, Ārija apsvērusi iespēju turpināt mācīties ķīmiju, jo tā tomēr patikusi nedaudz vairāk kā matemātika. Taču spiedīgo finansiālo apstākļu dēļ no šīs ieceres atteikusies. “Sāku mācīties institūtā Matemātikas fakultātē, jo toreiz trūka matemātikas skolotāju, līdz ar to maksāja lielas stipendijas un pēc studiju beigšanas bija nodrošināta darbavieta,” stāsta Ārija.
Matemātika ir kļuvusi sarežģītāka
Uzreiz pēc studiju beigšanas 1948.gadā viņa norīkota strādāt Rūjienas vidusskolā, taču jau pēc trīs gadiem sākusi strādāt Rūjienas rajona Izglītības nodaļā. “Tā nu visu mūžu esmu maisījusies pa vadošiem darbiem. Ļoti negribējās iet prom no darba skolā, bet tajos laikos pašas izvēli neņēma vērā,” viņa skaidro. Taču, kad beidzis pastāvēt Rūjienas rajons, par viņas jauno darbavietu kļuvusi Alūksnes rajona Izglītības nodaļa, vēlāk arī strādājusi rajona izpildkomitejā. “Pensiju tomēr gribējās sagaidīt kā skolotājai, tāpēc 1977.gadā atgriezos darbā skolā – Liepnas vidusskolā, kur nostrādāju astoņus gadus. Taču, arī esot pensijā, nespēju atiet no matemātikas un sāku bērnus mācīt mājās individuāli,” teic Ārija. Viņa smej, ka visu ko var aizmirst, piemēram, gadskaitļus, cilvēku vārdus, taču ne matemātiku.
Sociālo aprūpes centru Ārija par savām mājām sauc jau 11 gadus. Pansionātā možu garu viņa uztur, darot savu sirdsdarbu – mācot matemātiku. Šobrīd viņa palīdz apgūt matemātiku pieciem bērniem.“Es nemāku dzīvot, neko nedarot. Lasu grāmatas, žurnālus, minu krustvārdu mīklas un rēķinu uzdevumus no skolēnu matemātikas grāmatām. Tie ir mani hobiji, kas manu ikdienu dara interesantāku,” saka pensionētā skolotāja. Viņa pati atrisina katru matemātikas uzdevumu no skolēnu grāmatām, un bieži nākas secināt, ka grāmatā piedāvātie uzdevumi un to atbildes ir kļūdainas. “Jāatzīst, ka tagad vispār mācību programmas ir grūtas. Šobrīd vecāko klašu bērni mācās to, ko mācīja augstskolā. Turklāt mani pārsteidz, ka visiem jākārto vienāds eksāmens un ir vienalga, vai esi mācījies matemātiķu klasē vai valodniekos,” secina Ārija.
Maina skolēnu likteni
“Šobrīd vislielākā vērtība ir tā, ka mani atceras. Tas mani ļoti aizkustina. Bērni, kuriem esmu palīdzējusi matemātikā, nāk ciemos pie manis, sūta apsveikumus, sveic ar ziediem svētkos. Man tas šajā vecumā ir ļoti svarīgi,” teic Ārija. Esmu palīdzējusi daudziem bērniem tikt izvēlētajā skolā – vai nu augstskolā, vai Rīgas 1.ģimnāzijā. Lai cik lielas arī būtu pūles, vienmēr pastāv iespēja, ka kārotajā skolā neizdosies tikt. Jebkura izdošanās dod man gandarījumu. Gadās jau, ka nespēju palīdzēt. Pašos pamatos jāmācās skolā,” pauž Ārija. Viņa arī secina, ka šobrīd daļai skolotāju trūkst metodikas zināšanu. “Savs darbs ir jāmīl. Tagad bieži cilvēki dara darbu tikai naudas dēļ, nemaz to nemīlot. Tad arī nekas nesanāk.”
