Tuvojoties Ziemassvētkiem, domāju par cilvēkiem, kuri klusi dara savu darbu, ikdienā neizceļas ar skaļumu, spožām uzvarām, bet tomēr bez viņiem nevar iztikt. Tādu profesiju ļaužu ir daudz.
Tuvojoties Ziemassvētkiem, domāju par cilvēkiem, kuri klusi dara savu darbu, ikdienā neizceļas ar skaļumu, spožām uzvarām, bet tomēr bez viņiem nevar iztikt. Tādu profesiju ļaužu ir daudz. Ranga tabulas augšdaļā nolieku pastniekus. Tie ir visgaidītākie, katrā sētā un būdiņā.
Katru dienu, sevišķi pensiju un pirmssvētku dienās, tie ar smagu somu pie rokas vai plecos neatkarīgi no laika apstākļiem dodas ceļā. Bieži pastniekam somā ir līdzi liekas aploksnes, pastmarkas, apsveikuma kartītes un citas preces. Reizēm pastnieks atnes arī pārtiku, ārsta izrakstītos medikamentus. Vientuļiem cilvēkiem pastnieks nereti ir vienīgā saikne ar ārpasauli. Pastnieku gaida pat visnoslēgtākie ļaudis un lielākie īgņas.
Lai pilsētnieki un iebraucēji droši varētu pārvietoties, par to nenoguruši gādā sētnieki. Agri no rīta tie sāk savu darbu. Viņi ir draugos ar saullēktu un tāpat kā pastnieki ir pakļauti laika kaprīzēm. Gribas pieminēt arī garderobistes, sanitāres, apkopējas, trauku mazgātājas, šoferus, dispečerus, kasierus, mājsaimnieces, maizes cepējus, pārdevējas. Tā ir tikai neliela daļa no tiem, kuri par visai niecīgu atalgojumu griež mūsu lielo vēstures ratu, cilvēki, kuri pieticīgi veic savu necilo, bet vajadzīgo darbu.
Vēl ir viena īpaša cilvēku kategorija, kuri gluži kā rūķīši cilvēkiem dara labu. Es par tādu saucu dārza kaimiņu Jāni Arāju. Jaunannā tāda esot Mērija Avote ar vīru. Droši vien katram ir gadījies satikt cilvēkus, kuri nemanāmi citiem ceļā sēj laimīti.
Mēs dzīvojam pasaulē, kur gaisma un tumsa pastāv līdzās. Arī dabā tumsu drīz pāršķels gaisma. Vērojot savu pilsētu, rodas pārliecība, ka daudzi dzīvo gaismai.
