Ziemera pagastā SIA “Priednieki Agro” Andris Graudiņš izveidoja pirms gada, īstenojot projektu jauno zemnieku programmā. Vectēva saimniecībā viņš audzē gaļas lopus un graudaugus, saskatot attīstības iespējas un izjūtot prieku šajā darbā. “Mans hobijs ir lauksaimniecība, viss pārējais ir tam pakārtots,” saka Andris. Viņa mērķis ir skaidrs – attīstīt ražošanu, cik atļaus zemes platība, ienākumi un atbalsts lauksaimniecībai.
Atbalsts nepieciešams
ražotājiem
“Vēl kopš padomju varas gadiem ir saglabājies stereotips, ka lauksaimniecībā strādā tie, kuri nekur citur neder. Tas ir pilnīgi nepareizi! Tikai cilvēki ar ļoti labu izglītību var sekmīgi ražot lauksaimniecisko produkciju. Ir jābūt zinošam un analītiski domājošam, lai varētu paredzēt, ko un cik daudz audzēt, kā iegūt peļņu. Jāseko, kādas cenas ir naftai pasaules tirgū, ko izdevīgāk sēt – miežus vai kviešus, kur un par cik lopus varēs pārdot… Katrs pats ir atbildīgs par ražošanu un savu naudu,” uzskata A.Graudiņš.
Jaunais zemnieks secina, ka ir nepārtraukti jāmācās, lai ietu kopsolī ar laiku un izmaiņām tirgū. Andris nepiekrīt, ka Latvijas lauksaimnieki ir pabērna lomā, saņemot mazākos tiešmaksājumus Eiropas Savienībā. Tiesa, peļņas daļa esot mazāka nekā citu valstu lauksaimniekiem. Taču izejvielu cenas ir tādas pašas kā citviet Eiropā. Strādājot kaimiņu saimniecībā, kur attīsta graudu ražošanu, A.Graudiņš pārliecinājies, ka mazākām lauku saimniecībām ir jāapvienojas kooperatīvos. Tas ir sevišķi svarīgi attālākos novados. “Tā, manuprāt, ir tukša runāšana, ka lauksaimniecība izputēs, ja nesaņemsim lielākus tiešmaksājumus. Visu laiku taču strādājam! Un zemnieki nemaz slikti nedzīvo. Ja vēlas modernizēt tehnikas parku, var saņemt finansiālu atbalstu projektam, turklāt tādējādi tiek samazinātas ražošanas izmaksas,” uzsver A.Graudiņš. Viņš atzīst, ka, protams, nebūtu slikti saņemt lielākus tiešmaksājumus. Taču, būdams saimnieks, kura īpašumā nav daudz zemes, Andris vērtē negatīvi to palielināšanu tiem, kuri neražo lauksaimniecisko produkciju.
Senču aicinājumam ir liels spēks
“Sabiedrībai ar ierobežotu atbildību aprīlī būs tikai gads, bet laukos strādāju jau sešus gadus. Pirms tam studēju Policijas akadēmijā un dzīvoju Rīgā. Kad secināju, ka man tomēr tuva ir lauksaimniecība, atgriezos laukos un studijas turpināju neklātienē Latvijas Lauksaimniecības universitātē. Apguvu uzņēmējdarbību lauksaimniecībā ar agronoma specializāciju. Tas ir mans īstais aicinājums, jo vasaras un bērnība ir pagājusi tieši te, vectēva mājās,” stāsta A.Graudiņš. Andris saprata, ka dzīve galvaspilsētā nav viņam piemērota. “Tīņa vecums, iztrakošanās, pasaules apskatīšana… Un tad var secināt, ka Rīgā nav, ko meklēt. Tur tev dzīvo virs galvas, zem tevis un abos sānos. Es esmu liels, man vajag plašumu,” saka A.Graudiņš.
Visu laiku viņš ir jutis šo aicinājumu, kopš mazām dienām kalis plānus, kā saimniekos laukos, taču acīmredzot vajadzēja padzīvot galvaspilsētā, lai saprastu, cik tam ir liels spēks. Pēc Alūksnes ģimnāzijas beigšanas šķita – kurš gan grib palikt strādāt laukos. Turklāt pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu beigas bija grūts periods lauksaimniecībai. “Jaunsaimnieka zeme 20 hektāru platībā prasīja smagu darbu, bet nebija redzama gaisma tuneļa galā. To varēja pamanīt tikai pēc Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā, ” atzīst Andris. Pērn viņš kļuva par jauno zemnieku un saņēma atbalstu projektam – varēja iegādāties jaunu traktoru, frontālo presi un rulonu tinēju. Tagad ir visa tehnika lopbarības sagatavošanai.
Sabiedrības īpašumā ir 20 hektāri zemes, taču vēl vairāk nekā 100 hektāri tiek nomāti. “Valsts kredītu dod tikai lauksaimniecībā izmantojamas zemes iegādei. Bet kur ir īpašums, kurā ir tikai lauksaimniecībā izmantojama zeme? Parasti tā ir kopā ar mežu vai ēkām. Kur lai ņem naudu meža iegādei? Arī īpašuma sadalīšana maksā lielu naudu,” skaidro zemnieks. Tomēr viņš ir ievietojis sludinājumu, meklējot iespējas nomāt vairāk zemes.
Saimnieks pazīst lopus, un lopi – saimnieku
Ganāmpulkā ir dažādu šķirņu un to krustojumu lopi, pavisam 34. Tagad sākas atnešanās 18 zīdītājgovīm. Andris kritizē uzskatu, ka gaļas lopus ir viegli audzēt, domājot, ka pietiek pavasarī izlaist laukā ganībās un rudenī savākt aplokā ar nojumi pie mājas. “Nepiekrītu šim stereotipam. Ar gaļas lopiem ir tikpat daudz darba kā ar slaucamām govīm, tikai nav jāslauc. Pie lopiem ejam trīs reizes dienā, jo viss ir jāredz un jāuzrauga. Buļļa ganāmpulkā nav, tāpēc govīm tiek nodrošināta mākslīgā apsēklošana. “Bullis atmaksātos, ja būtu 50 mammas, bet tāds daudzums vienam bullim ir par lielu. Turklāt ar mākslīgo apsēklošanu var katrai govij izvēlēties piemērotāko un izcilāko vaislas materiālu,” spriež A.Graudiņš. Tās govis, kurām dzimst vairāk buļļi vai arī buļļi un govis 50:50, tiek sēklotas ar Eiropā pieprasītāko šķirņu vaislas materiālu. Protams, vērtē arī, cik liela auguma ir govs, lai tai dzimtu atbilstoša lieluma teļi. Šobrīd tirgū ir pieprasīti “Šarolē”, “Simentāles” un “Limuzīna” šķirnes, arī “Beļģijas zilie” gaļas lopi, taču pēdējo saimniecībā nav. Ganāmpulkā ir arī “Angusa” šķirnes govis, kuras ir labas, pienīgas mammas, tāpat “Hereforda” lopi. Ganīšanai izmanto elektrisko ganu. No rīta izlaiž ganībās, bet pa nakti iedzen aplokā pie mājas. “Tā ir drošāk. Turklāt lopi zina, ka vakarā ir jānāk mājās. Tie ir pieraduši pie cilvēkiem un nebaidās. Kad vajag noķert, tas nav tik grūti izdarāms, kā būtu nepieradinātiem lopiem, kas varbūt reizi mēnesī ierauga saimnieku,” atzīst A.Graudiņš.
