Viņas strādāja kopā veikalā “OTO”, tagad veikalā “ABA” strādā un apgalvo, ka šādā tandēmā varētu strādāt ilgi.
Viņas strādāja kopā veikalā “OTO”, tagad veikalā “ABA” strādā un apgalvo, ka šādā tandēmā varētu strādāt ilgi. Viena otru papildinot arī tāpēc, ka viena esot dzimusi ūdens, bet otra – uguns zīmē. Ārija Bundzēna stāsta, ka viņa ir Zirga gada Zivs, bet Mārīte Rassadina – Vērša gadā dzimis Auns.
Darbā abas saprototies bez vārdiem, tāpēc uzskata, ka, strādājot kopā, liela nozīme ir savstarpējām attiecībām. Viņām patīkot dziedāt, tāpēc vēlajās vakara stundās, kad veikala durvis vairs never apmeklētāji, uzdziedot. Ārija 10 gadus balsi locījusi ansamblī, Mārītei atliekot pievienoties. Ceļš līdz pārdevējas darbam katrai bijis atšķirīgs. Ārija mācījusies un pēc tirdzniecības skolas absolvēšanas darba gaitas sākusi 1975.gadā.
“Pirmā darba vieta bija universālveikals, tur nostrādāju 25 gadus. Toreiz maiņu darba nebija. Strādājām no pulksten 9.00 līdz 19.00. Sestdienās darba diena bija īsāka, svētdienas – brīvas. Tagad darbā pavadām pa trīspadsmit stundām. Divas dienas strādājām, trešā – brīva. Salīdzinot ar tiem laikiem, arī cilvēki kļuvuši prasīgāki. Toreiz bija nauda, bet nebija preču, tagad otrādi – ir preces, bet nav naudas. Nereti trūkst iecietības un sapratnes, ka ne jau pārdevējs vainojams straujajā cenu kāpumā. Patīkami, ja potenciālie pircēji nenāk veikalā tikai kā kritizētāji, bet saskata labo. Labs vārds palīdz strādāt,” pārdomās dalās Ā.Bundzēna.
Mārītes profesija ir šuvēja. Mācījusies šuvēju kursos, bet par pārdevēju kļuvusi dzīves apstākļu spiesta. “Esmu strādājusi trijās darbavietās, bet visas tika likvidētas. Desmit gadus nostrādāju “Daiļradē”, tad rūpkombinātā, pēc tā slēgšanas “OTO” veikala īpašnieks, kurš ir mans novadnieks, piedāvāja strādāt par pārdevēju. Sākumā bija grūti pierast, vēlāk iepatikās. “OTO” slēdza, abas ar Āriju palikām bez darba. Tā bija ļoti nelāga sajūta. Sēdējām parkā uz soliņa un gudrojām, ko darīsim tālāk. Atrast darbu, sevišķi sievietei gados, ir nopietna problēma. Raizes sagādāja arī tas, ka es lēni pierodu pie jauniem apstākļiem. Tomēr palaimējās, abām piedāvāja darbu. Paldies Mudītei Eglei, kura mums uzticējās un pieņēma darbā,” par savām gaitām stāsta Mārīte. Strādājot pārdevējas darbu, esot apguvušas psiholoģiskās zināšanas un iepazinušas alūksniešus.
