Plašu rezonansi mūsu lasītāju vidū guvusi publikācija laikrakstā par redakcijas kolektīva viesošanos dzīvnieku patversmē “Astes un Ūsas”. Jau rakstījām, ka pats fakts iedvesmojis cilvēkus izraudzīties mājas mīluļus tieši no patversmes, tādējādi dodot mājas pamestajiem dzīvnieciņiem.
Kāda mūsu lasītāja piezvanīja uz redakciju, lai izstāstītu savu pieredzi, kam potenciālajiem suņu saimniekiem būtu jāpievērš uzmanība.
“Rakstā par redakcijas darbinieku viesošanos dzīvnieku patversmē izlasīju, ka cilvēki, adoptējot, suņus, brīnās par to, ka suns mājās nerej. Arī es savulaik paņēmu vienu kucīti no dzīvnieku patversmes, par ko viņa bija ļoti priecīga. Sunīte, dzīvojot manās mājās, arī sākumā nerēja. Dzīvniekam taču tas ir šoks nonākt svešā vidē, ja pirms tam viņš par savām mājām jau bija sācis uzskatīt patversmi. Pagāja aptuveni divi mēneši, pirms pirmo reizi izdzirdēju viņas balsi. Tikai tad, kad suns ir pieradis un saprot, ka tās ir viņa mājas, viņš sāk arī riet, sargāt tās,” stāsta mūsu laikraksta lasītāja Gunta un pateicas redakcijai, ka pievērsusi sabiedrības uzmanību dzīvniekiem, kas nokļuvuši patversmē.
Kā zināms, riešana ir pavisam ierasts suņa komunikācijas veids. Daži suņi rej biežāk nekā citi, lai kontaktētos ar cilvēku vai citu dzīvnieku un izteiktu savu sajūsmu, dusmas vai bailes. Speciālisti lēš, ka biežāk riešana novērota tieši izrādot bailes. Intensīva riešana var būt arī veids, kādā mīlulis parāda saimniekam, ka ir garlaikots un vēlas vairāk uzmanības. Šādu riešanu nedrīkst ignorēt, jo tas var novest pie uzvedības traucējumiem, norāda speciālisti. Taču tāpat nevajadzētu arī pārspīlēti reaģēt uz katru suņa balss izpausmi, jo tādā veidā dzīvnieks sapratīs, ka katru reizi rejot, saņems uzmanību vai kādu kārumu, tādēļ darīs to arvien biežāk.
