Jau ilgāku laiku diskusiju objekts Alūksnē ir autoostas ēka un tās apkārtne, kas kļuvusi par iecienītu uzturēšanās vietu pusaudžiem un arī personām bez noteiktas nodarbošanās. Sakāpinātās emocijas ir saprotamas, jo uzkavēties autoostas tuvumā, kad tur tusē jauniešu bariņi un skan skaļa mūzika, nav īpaši patīkami, kaut personiski man nav nācies saskarties ar jauniešu agresiju vai aizskarošu attieksmi.
Otrkārt, tas nerada labu priekšstatu par pilsētas kopējo tēlu, kas tiek spodrināts, veidojot jaunus objektus Pilssalā un citviet Alūksnē, lai piesaistītu tūristus, lai gan ierastais pilsētas centrs, kas par tādu tagad gan uzskatāms visai nosacīti, uz šī fona izskatās diezgan bēdīgi. Autoostas radītā aura, ja tā drīkst teikt, ir, maigi sakot, nepatīkama. Ne tikai vietējā presē, bet arī interneta medijos tika publiskota informācija par sanāksmi, ko rīkoja Alūksnes novada pašvaldība, aicinot uz sarunu par sabiedriskās kārtības nodrošināšanu pašvaldības policijas, Valsts policijas, SIA “Alūksnes autoosta” un ēkas īpašnieka SIA “Valdis” pārstāvjus. Virsraksti, kā jau tas mēdz būt, lai piesaistītu potenciālo lasītāju, bija visai skaļi. Piemēram, portālā “TVNET”: “Alūksne meklē veidus, kā cīnīties ar nekulturāliem un agresīviem jauniešiem”.
Vai tiešām jācīnās? Viennozīmīgi ir skaidrs, ka sabiedriskā kārtība autoostas teritorijā ir jānodrošina, bet ko tad darīt ar “agresīvajiem un nekulturālajiem jauniešiem”? Ir jāmeklē risinājums. Jautājums “vai viegli būt jaunam?” būs aktuāls visos laikos. Jo jauna cilvēka pieaugšanas ceļš nav vienkāršs. Ne visus bērnus vecāki virza uz mūzikas, mākslas skolu vai sporta skolu, audzinot viņus par mērķtiecīgiem un motivētiem cilvēkiem, ne visi iesaistās piedāvātajās interešu izglītības aktivitātēs. Pusaudžiem ir raksturīgi pulcēties kopā un tusēt. Ja tā nebūs autoosta, viņi atradīs kādu citu, nomaļāku vietu. Manuprāt, Alūksnes spurainajiem tīņiem vajadzīga telpa, kur satikties, pavadīt laiku, paklausīties mūziku, varbūt “nolīst” maliņā, kad gribas, lai tevi neviens neredz. Tur viņi paši varētu rūpēties par kārtību un mācītos atbildību. Tas bija cits laiks, kad mēs vasarās, skolas brīvlaikā kādā kolhozā stādījām kāpostus un ravējām bietes, bet rudeņos mēnesi pavadījām kartupeļu laukā. 21. gadsimta jauniešus “laika mašīnā” uz biešu vagu vairs gribēdami neaizsūtīsim.
Vislabāk jaunieti saprot jaunietis, tādēļ varbūt ir vērts satikties mērķtiecīgajiem un aktīvajiem ar spurainajiem, aprunāties, lai kopīgo enerģiju virzītu pozitīvā gultnē? Mēs, pieaugušie, varam būt viņiem atbalstītāji.
