21 403 parādnieki – tieši tik daudz uzturlīdzekļu nemaksātāju reģistrēti Uzturlīdzekļu garantiju fondā šogad pusgadā. Starp viņiem ir arī Ēriks, kura bērna māte Anita (vārdi mainīti) nu jau vairāk nekā gadu veltīgi cenšas vīrieti atrast, lai viņš finansiāli parūpētos pats par savu dēlu.
Anitai ir 34 gadi un sešus gadus vecs puika. Līdz dēla triju gadu vecumam viss bijis kārtībā. „Mēs dzīvojām saticīgi, vīrs strādāja celtniecībā, es – veikalā par pārdevēju. Tad viņš sāka nenākt mājās, aizbildinoties ar darbu un nepieciešamību pēc draugiem. Kad Mārim (puisēna vārds mainīts) palika četri gadi, Ēriks pateica, ka darba vairs nav, mūs nodrošināt viņš nevar, tādēļ dosies peļņā uz Dāniju. Sākumā viņš kādu naudiņu sūtīja, tad tas notika aizvien retāk, līdz nu jau vairāk kā gadu neesmu neko no viņa saņēmusi. Ērika paziņas stāsta, ka Dānijā viņam ir cita sieviete, puslīdz labi apmaksāts darbs. Taču – es viņam klāt netieku, un mēs ar puiku dzīvojam teju no rokas mutē,” skumji stāsta Anita, kurai uzturlīdzekļus bērna audzināšanai šobrīd maksā valsts.
Neesam ne labāki, ne sliktāki
Anitai līdzīgu stāstu ir daudz ne vien Latvijā, bet visā pasaulē. Katrā zemē šo situāciju risina atšķirīgi, un Latvija ne ar ko īpašu to vidū neizceļas. Tā atzīst Uzturlīdzekļu Garantiju fonda (UGF) direktors Edgars Līcītis. „Jāsaka, ka ar alimentu nemaksātājiem tik traki nav. Nepilngadīgo bērnu skaits valstī pēc statistikas pārvaldes datiem ir 350 – 400 tūkstoši. Mēs uzturlīdzekļus maksājam aptuveni 21 000 bērnu – tātad 3 – 5 % no visu nepilngadīgo skaita. Patiesībā tas ir niecīgs cipars, ar kuru valstij jāiesaistās, lai palīdzētu tiem bērniem, kuriem viens no vecākiem nemaksā alimentus,” skaidro E.Līcītis.
Ja bērna tēvs vai māte alimentus nemaksā un atrodas tepat Latvijā, viņa gaitām var sekot, kontrolējot ierakstus Zemesgrāmatā, CSDD, VID un VSAA, atzīst fonda direktors. Tiklīdz kādā no tiem parādās ziņas, ka nemaksātājs sācis saņemt, piemēram, bezdarbnieka pabalstu, iegādājies auto, nekustamo īpašumu vai tam pieder uzņēmumu kapitāldaļas, fonds var rīkoties, dodot uzdevumu tiesu izpildītājiem apķīlāt, uzlikt apgrūtinājumu vai bloķēt bankas kontu, lai nemaksātājs sāktu pildīt savas saistības. Jāpiebilst, ka šāda prakse izrādījusies visai vērtīga. Tā pērn atklāti 40 gadījumi, kuros parādniekiem bijuši zemes īpašumi bez apgrūtinājuma, bet 29 – transportlīdzekļi bez apgrūtinājuma. Tāpat atklātas 48 personas, kuru īpašumā bijušas neapķīlātas uzņēmumu kapitāldaļas. 2010.gada jūnijā fiksēti 14 parādnieki ar neapgrūtinātiem nekustamiem īpašumiem, trīs transportlīdzekļiem, kā arī – 19 neapķīlātām uzņēmumu kapitāldaļām.
Iedarbinās pārrobežu piedziņu
Situācijā, kāda izveidojusies mūsu stāsta varonei Anitai, risinājums nav tik viegli rodams, turklāt tas pilnībā atstāts uz paša cilvēka pleciem. E.Līcītis skaidro: „Es zinu uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmus gadījumus, kad, cilvēkam aktīvi iesaistoties, izdodas citā valstī atrast nemaksātāju un piedzīt no viņa uzturlīdzekļus. Ja nemaksātājs ir Īrijā vai Lielbritānijā, cilvēkam pašam viņš jāatrod, jāpierāda, ka tāda persona tur dzīvo, strādā, saņem atalgojumu, tad jāiesniedz pieteikums tiesā un jācīnās par naudu. Jebkurš to nevar izdarīt.”
Risinājums šādai situācijai, kad ļaunprātīgais alimentu nemaksātājs strādā ārzemēs un par savām atvasēm neliekas ne zinis, varētu būt 2008.gada beigās pieņemtā Eiropas Savienības regula par pārrobežu uzturlīdzekļu piedziņu. „No 2011.gada jūnija to sāks piemērot, katrā dalībvalstī nosakot vienu atbildīgo institūciju, kurā vērsties ar iesniegumu par personu, kura strādā citā zemē un nemaksā alimentus. Šī iestāde tad arī sazināsies ar attiecīgo valsti, lai atrastu nemaksātāju. Institūcijai tas ir vieglāk nekā privātpersonai, jo tā labāk zina sistēmu – kur, kas un kam jāvaicā. Tiesa gan, nemaksātāju atrast varēs vien tad, ja viņš strādās legālu darbu,” norāda E. Līcītis. Latvijā šīs funkcijas tiks uzticētas fondam.
