Antuāns de Sent – Ekziperī ir teicis, ka vislielākā greznība ir cilvēcīgas attiecības starp cilvēkiem. Cilvēcīgas.
Antuāns de Sent – Ekziperī ir teicis, ka vislielākā greznība ir cilvēcīgas attiecības starp cilvēkiem. Cilvēcīgas. Bet kādas ir cilvēcīgās attiecības? Savstarpēja cieņa, rūpes par tuvāko, sapratne, mīlestība, palīdzības sniegšana un tamlīdzīgi? Vai gluži otrādi – bērnu seksuāla izmantošana, zagšana, cilvēku nogalināšana un cita vardarbība? Jāatzīst, ka mūsdienās to ir arvien grūtāk saprast, jo televīzijā katru vakaru kādā no kanāliem ir vismaz viena “pamācoša” filma, kur galvenais varonis ir “lielais izsitējs”. Un gudri cilvēki skandina: “Bērni ir mūsu nākotne”. Bērni, kas labprāt skatās televīziju…
Patiesībā daudzas lietas ir sasniegušas kulminācijas punktu. Manuprāt, viena no tām ir vienaldzība pret apkārtējiem. Kolēģe man nesen izstāstīja kādu gadījumu, kad Liepājā jaunieši uz ielas piekāva kādu zēnu, ko pēc tam iemeta pilsētas kanālā. Tā bija liela pilsēta, notikušo vēroja daudz cilvēku, bet neviens, neviens zēnam nepalīdzēja, un viņš noslīka kanālā, jo nebija spēka izpeldēt krastā…
Žurnālā “Santa” es pirms vairākiem gadiem lasīju kādu rakstu par sevis aizstāvēšanu, un vienu pamācību atceros vēl tagad. Tur bija rakstīts, kad gadījumā, ja nepazīstami cilvēki jūs mēģina ievilkt automašīnā, nevajag bļaut: “Lūdzu, nē! Es negribu! Laidiet mani vaļā!” Vajag kliegt: “Es jūs nepazīstu! Laidiet mani!” Pirmajā gadījumā apkārtējie varot nodomāt, ka ļaundaris ir jums pazīstams cilvēks, piemēram, tēvs, tāpēc neuzskatīs par vajadzīgu palīdzēt, bet otrajā variantā ir cerības, ka atradīsies kāds drosmīgais, kas tomēr palīdzēs.
Vēl viens piemērs par cilvēku vienaldzību. Šonedēļ darba uzdevumā devos pie kādas lielas firmas direktora. Norunātajā laikā viņš parādījās un teica, ka aiziešot pēc mobilā tālruņa, jo jāveic kāds svarīgs zvans.labad? Viņš atnāca tikai pēc pusstundas ar tādu sejas izteiksmi, ka es sapratu, ka tās pusstundas laikā man jau vajadzēja pazust. Nebija neviena atvainošanās vārda par ilgo gaidīšanu, toties nenoslaucītā mute liecināja par tikko ēsto launagu.
Cilvēku, kas pats to nevēlas, nevar pārmācīt. Ja kāds arī mainās, tad lielākoties tikai tad, kad kāda nelaime vai tamlīdzīgs gadījums notiek ar pašu. Diemžēl tikai tad.
