Akordeons man vienmēr šķitis unikāls mūzikas instruments. Gandrīz vai orķestris, kas arvien pārsteidz ar savu krāšņo skanējumu. Melnbaltie taustiņi instrumenta labajā pusē, basi – otrajā, bet pa vidu – varenās plēšas… Noslēpumaina pasaule, kurā ieejot, cilvēka abām rokām jāsaskaņo darbība, ar vienu roku spēlējot melodiju, bet ar otru – pavadījumu.
Tagad esmu laimīga, ka savulaik, mācoties Alūksnes mūzikas skolā pie lieliskā skolotāja Elmāra Bankas, arī man bija iespēja apgūt šī instrumenta spēli. Laikam jau viņš prata manī radīt mīlestību pret akordeonu, jo to mēdzu uzspēlēt arī tagad. Pavisam noteikti – Līgo vakarā pie ugunskura, kad kopā ar draugiem izdziedāts neskaitāmi daudz dziesmu. Pašai ļoti patīk klausīties, kā šo instrumentu spēlē citi. Ja kādā ballītē skan akordeons, cilvēki vienmēr atdzīvojas… Un kungi, kuri spēlē šo lielisko mūzikas instrumentu, vienmēr kļūt par “vakara naglu”. Akordeons atdzīvina jebkura muzikāla kolektīva skanējumu.
Pavisam cita lieta ir profesionāla akordeona spēle. Latvijā pazīstamākā akordeoniste ir Ksenija Sidorova – starptautiski pazīstama māksliniece. Allaž esmu apbrīnojusi viņu, jo šī instrumenta spēle prasa arī fizisku spēku un izturību, ko mūziķe apvieno ar sievišķīgu šarmu. Kad sociālajos tīklos, reklamējot somu akordeonista Kimo Pohjonena koncertu Alūksnē, izskanēja jautājums “Vai Alūksne ir gatava Pohjonenam?”, bija skaidrs, ka klausītājus gaida izaicinājums, un neskanēs akordeona spēle klasiskā izpildījumā. Nevarēšu gan apgalvot, ka gatavība bija simtprocentīga, bet publikas ovācijas koncerta izskaņā un piedevas, ko sniedza mūziķis ar pasaules elpu, liecināja, ka klausītāji ir nonākuši viņa varā. Kimo tikai ar savu instrumentu, kas gan neizskatījās pēc klasiska akordeona, un balsi, pievienojot citu instrumentu skanējumu, spēja piepildīt lielo Alūksnes Kultūras centra zāli un aizvest klausītāju citā dimensijā. Arī es aizgāju viņam līdzi – vienubrīd tas bija mežs, kurā es nonācu, citā mirklī – purvs ar dzērvju klaigām, visbeidzot – jūra ar savu plašumu un vēja brīvā plūsma. Un tas nekas, ka bija piektdiena – 13. decembris un pilnmēness, kā jokojot koncerta izskaņā pieminēja arī pats mūziķis. Viņš bija izveidojis saikni ar klausītājiem.
Pēc koncerta iedomājos, ko par dzirdēto sacītu mans akordeona skolotājs. Laikā, kad mācījos akordeona spēles pamatus, nevarēju iedomāties, ka šo instrumentu var spēlēt arī tā, ka līdzi pulsē viss ķermenis, ka cilvēks var saplūst ar to tā, ka abi kļūst par vienu veselumu. Tagad zinu, ka tas ir iespējams, un skolotājs noteikti priecātos par manu atklāsmi.
