1989. gada 23. augustā aptuveni divi miljoni Latvijas, Lietuvas un Igaunijas iedzīvotāju sadevās rokās, savienojot Baltijas valstu galvaspilsētas Tallinu, Rīgu un Viļņu, lai pieminētu 1939. gada 23. augustā starp Vāciju un PSRS parak-stīto Molotova – Ribentropa paktu un lai cīnītos par kopīgu mērķi – Baltijas valstu neatkarības atgūšanu. Starp viņiem neiztrūkstoši tolaik bija alūksnieši un apenieši, tādēļ tagad, atzīmējot šī notikuma 30. gadadienu, atmiņās dalīties aicināju vienu no viņiem, alūksnieti fotogrāfu Alvitu Grīvnieku.
– Atminēsimies vēsturi un sniegsim ieskatu jaunākajām paaudzēm. Vai, dodoties uz Baltijas ceļu, zinājāt vēsturisko fonu, kādēļ tas notika? Pret ko tolaik Baltijas ceļā tautas visās trijās valstīs protestēja?
– Kā zināms, 1940. gadā Baltijas valstis bija okupējusi Padomju Savienība, pirms tam par to vienojoties ar nacistisko Vāciju. Vienošanos par to 1939. gada 23. augustā Maskavā slepeni noslēdza toreizējais PSRS ārlietu ministrs Vjačeslavs Molotovs un Vācijas ārlietu ministrs Joahims fon Ribentrops. Šo dokumentu gan mēdza dēvēt arī par Hitlera – Staļina, abu valstu līderu, paktu.
Pagājušā gadsimta 80. gados abu ārlietu ministru pakta sekas Baltijas valstīs bija ļoti jūtamas, taču valstī jau virmoja jaunas vēsmas, vēsmas par neatkarības atgūšanu. Tām ļāvāmies arī mēs.
– Ņemot vērā, ka Padomju Savienība tomēr noliedza, ka Baltijas valstis ir okupētas, tas bija drosmīgi…
– Jā, PSRS noliedza minētā pakta pastāvēšanu un apgalvoja, ka Baltijas valstis savienībā iestājušās labprātīgi. Cilvēki arvien vairāk sāka saprast, ka tā tas nebija, vai arī bija sapratuši jau sen un tagad arvien drosmīgāk to atļāvās paust.
– Kā uzzinājāt par Baltijas ceļu? Kas aicināja iedzīvotājus sākt cīņu par savu neatkarību, rokās sadodoties, vienoties Baltijas ceļā, protestēt?
– Latvijā bija izveidota “Tautas fronte”, un tās nodaļas bija visā Latvijā, arī Alūksnē. No cilvēkiem, kas tur apvienojās, tad arī nāca šī iniciatīva. Arī Lietuvā un Igaunijā bija nacionālās kustības, kas aicināja tautu cīnīties par valstu neatkarību.
– Atgādināsim arī to, kādēļ tieši 23. augusts tika izvēlēts, lai dotos demonstrācijā.
– 1989. gada 23. augustā apritēja tieši 50 gadi kopš Molotova – Ribentropa pakta parakstīšanas dienas, tādēļ arī šis datums simboliski bija izraudzīts par neatkarības cīņas uzsākšanu ar lūgumu slepeni parakstīto protokolu atzīt par spēkā esošu un Baltijas valstu neatkarības atgūšanu.
– Ar ko tu 1989. gadā nodarbojies, kā iesaistījies šajā kustībā, lai piedalītos Baltijas ceļa akcijā? Tolaik uz Baltijas ceļu vienoti devās daudzi kolektīvi.
– Tolaik strādāju Alūksnes komunālo pakalpojumu kombinātā par elektriķi, jau aizrāvos ar fotografēšanu. Visi, kas strādāja kombinātā un vēlējās piedalīties akcijā, varēja pieteikties pie vadības un organizēti ar autobusu doties ceļā.
– Kā tika organizēts brauciens uz Baltijas ceļu?
– Tas bija pirms trīsdesmit gadiem, tādēļ sīkumus neatceros. Atmiņā palicis vien tas, ka alūksniešiem bija jādodas uz Rūjienas pusi, lai tur, pulksten 19.00 vakarā pēc darba sadodoties rokās, veidotu nepārtrauktu ķēdi ar citiem Latvijas iedzīvotājiem, tālāk ar lietuviešiem, igauņiem. Rūjiena bija izvēlēta tādēļ, lai mēs, lauku rajonu iedzīvotāji, aizpildītu tās Baltijas ceļa norises vietas, kas bija mazāk apdzīvotas, lai neveidotos ķēdes pārrāvums.
– Tolaik nebija mobilo telefonu, interneta, cik viegli vai grūti bija atsaukties koordinatoriem un būt tieši tur, kur vajag?
– Akcijā piedalīties, kā jau minēju, aicināja “Tautas fronte”, “Tautas frontes” Alūksnes nodaļa, bet pēc tam visu notikušo rādīja televīzijā, stāstīja pa radio, kam sekojām līdzi. Acīmredzot palīdzēja lielā griba. Arī pirms 30 gadiem strādāja žurnālisti, fotogrāfi. Arī es šo akciju fotografēju.
– Vai atmiņā palikušas kādas īpašas sajūtas no dalības akcijā? Kā juties?
– Atceros, ka, braucot autobusā uz un no demonstrācijas, visi dziedājām dažādas tautas un patriotiskās dziesmas. Sadodoties rokās bezgalīgi garā virknē, izjutu milzīgu kopības sajūtu, ko pastiprināja apziņa, ka tobrīd uz ceļa ir visa Latvija, Igaunija, Lietuva. Zinājām, ka šai akcijai mums ir arī atbalsts no tautiešiem ārzemēs. Atbalstot akciju, visur skanēja arī komponista Borisa Rezņika dziesma “Atmostas Baltija”, kas gan jau bija tapusi gadu pirms akcijas, bet tā pa īstam visās trijās valodās sāka skanēt Baltijas ceļa laikā. Vēlāk tā kļuva pat par tādu neoficiālu visu triju Baltijas valstu neatkarības atjaunošanas himnu.
– Rietumvalstu vadība par šo akciju tolaik pārsvarā klusēja, taču reakcija bija visai nemierīga un satraukta, jo visi zināja, kādas sekas tā var izraisīt. Vienīgi toreizējais ASV prezidents Džordžs Bušs vecākais atklāti aicināja PSRS pret tautu nelietot ieročus. Vai nebija bailes, ka demonstrācija tomēr tiks apslāpēta ar ieročiem, tankiem?
– Nē, bailes gan nebija. Tā bija ļoti miermīlīga demonstrācija. Arī pirms tam Latvijā nebija notikuši incidenti, kad padomju vara būtu pielietojusi ieročus pret tautu, karam beidzoties. Bailes pārņēma gan vēlāk, kad stāvēju uz barikādēm Rīgā, bet tas jau ir cits stāsts. Tomēr tagad, paskatoties “citām acīm” uz tā laika notikumiem, saprotu, ka Baltijas ceļa akcija notika laikmetā, kurš beidzās ar PSRS sabrukumu un Baltijas valstu neatkarības atjaunošanu – toreizējā Padomju Savienības komunistiskās partijas līdera Mihaila Gorbačova vadīto “Perestroiku” un “Glasnostj”. Visādi varēja būt…
– Baltijas ceļa protesta akcija tomēr vainagojās panākumiem. Vai šī akcija parādīja, ka tautai ir spēks?
– Jā, akcijas lielākais panākums bija PSRS piekāpšanās Baltijas valstu iedzīvotāju kopējā protesta priekšā. Kā tagad to dēvē – nevardarbīga akcija, kam bija panākumi.PSRS atzina Molotova – Ribentropa noslēgtā pakta eksistenci un galu galā pasludināja to par spēkā neesošu. Vienošanās Baltijas ceļā tad arī kļuva par vienu no būtiskākajiem soļiem uz tālāku visu triju valstu neatkarības atjaunošanu, un man ir liels prieks un gandarījums, ka esmu bijis klāt šajā vēsturiskajā notikumā.
