Reiz kādā ciemā cilvēki, meklējot Dižo kalnu, staigāja vienīgi nokārtām galvām. Kalns slējās pretī debesīm, un ciema ļaudis staigāja maldu ceļus, tā arī nekad nepaceļot skatienu augstāk. Taču ciema vienā pusē zilgmējas liels ezers, kurā atspoguļojās Dižais kalns. Ļaudis, domājot, ka atraduši kalnu, akli metās ezerā un noslīka. Tad kādu dienu meklētāju burzmā un kņadā viens no viņiem paklupa un gandrīz tika samīts līdz nāvei. Kad viņš paskatījās augšup, sev par lielu pārsteigumu ieraudzīja Dižo kalnu. Ciema ļaudis viņam nenoticēja, un viņš viens uzsāka ceļu pretī kalna smailei. Viņš saprata, ka tikai tie, kuri pakrīt, spēj redzēt dižo mērķi, un tikai tie, kuri apzinās, ko nozīmē “gulēt zemē”, redz tālāk un augstāk.
Šis stāsts, iespējams, ir par tevi un arī par mani, un to cilvēku aiz loga, kas tagad šķērso ceļu, galvu nodūris, ko svarīgu pārdomājot. Vai zini, cik daudz skaistu lietu ikdienā paslīd mums garām nepamanītas? Katru dienu mēs piedzīvojam mazas uzvaras, laimes un prieka brīžus, bet tos nereti aizēno domas par nepadarītajiem darbiem, savām un citu problēmām. Ir tik daudz lietu, par ko raizēties, par ko domāt, ka plaukstošie bērzi, siltais pretimnācēja smaids nemaz netiek novērtēts. Daudz esmu domājusi par to, kāpēc cilvēkiem ir tendence vienmēr visā pirmkārt saskatīt slikto, atrast kādu skabargu otra acī, kādu darvas pilienu medus mucā. Šī pasaka man ir kā atbilde un mūžīgo jautājumu “kāpēc”. Saskatīt labo un novērtēt to spēj vienīgi garā stiprie, un diemžēl vienīgais veids, kā tādam tapt, ir paklupt. Skarbi un nesaudzīgi.
