Alūksnes Valsts ģimnāzijas sociālā pedagoģe Dagmāra Melece ar sociālo darbu ir saistīta kopš pirmsākumiem, kad Latvijā sākās šīs sistēmas attīstība un pilnveide.
Alūksnes Valsts ģimnāzijas sociālā pedagoģe Dagmāra Melece ar sociālo darbu ir saistīta kopš pirmsākumiem, kad Latvijā sākās šīs sistēmas attīstība un pilnveide.
Viņa guvusi pieredzi šajā darbā, strādājot Alūksnes rajona pašvaldības sociālās aprūpes nodaļā par speciālisti un vēlāk par tās vadītāju līdz 2000.gadam. Tagad līdztekus darbam ģimnāzijā viņa ir konsultante sociālajā jomā arī Alūksnes pansionātā.
Kā šodien vērtējat sociālo darbu tolaik, kad strādājāt pašvaldībā?
Mums nebija nekādas formulas, kā strādāt. Mēs mēģinājām to darīt, kļūdījāmies. Cilvēki daudz ko neizprata. Pārraudzīt, kas notiek rajonā dažādās vietās, nebija iespējams, tāpēc radās pārprastas situācijas. Man likās, ka visu var atrisināt izrunājoties. Tad radās ierosme, ka jāiegūst speciāla izglītība. Sākumā mācījāmies, kā to dara Eiropas valstīs. Sociālo darbinieku apmācības pirmsākumi meklējami deviņdesmito gadu sākumā. Sociālā darba un sociālās pedagoģijas augstskolā “Attīstība” iestājos 1993. gadā.
Jūs strādājat skolā, kurā ir izveidota štata vienība “sociālais pedagogs”, bet daudzās mācību iestādēs tādas nav.
Patiesībā man iznāk strādāt arī ar citu skolu bērniem. Iesākot strādāt, pamanīju, ka bērni vēlas palikt konfidenciāli. Bieži vien mājās vecāki nepamana, ka bērns cieš emocionālu vardarbību. Arī paši nepamanām, ka darām pāri. Piedalījos projektā “Vardarbībā cietušu bērnu rehabilitācija”, iekārtoju ģimnāzijā atbilstošu stūrīti. Tas ir labi, ka ģimnāzijā speciālista palīdzība ir pieejama uz vietas, ja bērnam ir vēlēšanās to izmantot. Viņam nevajag meklēt palīdzību citur, doties uz kādu centru. Protams, ir jāņem vērā tas, vai bērns konkrēto speciālistu pieņem.
Jums ir saskarsme ar dažāda vecuma skolēniem, arī ar pieaugušajiem. Ar ko ir visgrūtāk darboties?
Vienlīdz grūti strādāt ir ar visiem, jo cilvēki nekad negrib atzīt problēmas. Raksturīgi, ka cilvēki sabiedrībā šodien jūtas nedroši. Uzskatu, ka cilvēkam nedrīkst uzbāzties, viņš nevar sevi iztukšot. Cilvēkam var pieskarties ar vārdu, bet, nenodarot viņam pāri. Ģimenes konsultācijas nepiedāvāju. Ja jūtu, ka vecāki vēlas satikties un izrunāties, tam piekrītu. Es nerisinu problēmu. Mēs kopīgi atšķetinām, ka tāda ir. Ja saprotu, ka nepieciešama ģimenes terapija, tad iesaku meklēt attiecīgu speciālistu palīdzību, ja vien finansiāli tas ir izdarāms. Diemžēl daudz gadījumu paliek neatrisināti. Jaukas atmiņas man paliek, ja cilvēkam ir izdevies palīdzēt. Daudz ko var atrisināt ar labestību.
Ar kādām problēmām visbiežāk pie jums nāk skolēni? Vai tās ir arī narkotiku lietošana un alkoholisms?
– Bērni paši mani uzmeklē. Reizēm viņi vienkārši nāk izrunāties. Skolotājs varbūt profesionāls savā darbā, viņam ir jāsniedz zināšanas, taču nav laika risināt sociālas problēmas. Ar problēmām, kas skar bērna dvēseli, ir jānodarbojas kādam citam. Ja notiek nelaimes gadījums, tad pievēršu uzmanību. Mans uzdevums, esot klasē, ir laikus pamanīt, ka bērnam raksturīga trauksme. To var pamanīt. Sadarbojos ar skolas darbiniekiem, ar vecākiem, jo viena pati nevaru veikt šādu darbu.
Skolai ir jāatbild par bērnu, kad viņš ir skolā. Arī es bez vecāku ziņas nepieņemu lēmumu, ja bērnam, piemēram, ir nepieciešama rehabilitācija. Daudzās ģimenēs vecāki jūtas apspiesti, viņiem ir depresija, vajadzīga palīdzība. Bērni ir nežēlīgi. Varbūt lauku skolās tas tā nav, bet pilsētā materiālā hierarhija ir izteikta. Bērni pārdzīvo, ja vecāki nav materiāli nodrošināti, ja vecākiem nav darba. Skolās, par laimi, nav nācies saskarties ar ārkārtas situācijām. Daudzi skolēni smēķē, domāju, ka narkotiku lietošana nav aktuāla.
– Vai bieži jūtat, ka nespēsiet palīdzēt?
Tā nekad nemēdz būt, ka nemaz nevar palīdzēt. Arī tas nebūtu pareizi teikts, ka pilnībā var palīdzēt. Jauki ir, ja bērnam izveidojusies pašapziņa, kaut arī viņam mājās ir problēmas. Bērns pats sevi veido. Retāk ir vajadzība strādāt ar 10.,11.un 12.klases skolēniem.
Sociālā darba pilnveidē daudz diskutē par komandas darba nepieciešamību.
Tādu iespēju kā Eiropā, kur ir komandas darbs, kas mobili strādā, šeit nav. Komandas darba iniciatorei ir jābūt vietējai pašvaldībai. Man dažkārt ģimene ir saglabājies kā izejas punkts kopš tā laika, kad strādāju pašvaldībā. Ja būtu specializējusies tikai darbā skolā, tad nevarētu atrisināt sociālās problēmas. Alūksnē man ir patīkami sadarboties ar pilsētas bāriņtiesas priekšsēdētāju Regīnu Voronu.
Lai strādātu sociālo darbu, cilvēkam ir vajadzīga īpaša sūtība.
Esmu palīdzējusi arī meiteņu speciālās skolas audzēknēm. No sociālā darba nekad neesmu atteikusies. Šis darbs visu laiku pakāpeniski ir gājis uz priekšu savu gaitu. Atceroties sevi skolas laikā, bija patīkami, ka ar kādu varēju izrunāties. Es runāju un palīdzu risināt atsevišķas problēmas. Vienmēr esmu teikusi, ka veiksmīgākā terapija ir ģimenē, kad paši mēģina risināt problēmu. Svarīgi, lai vecāki bērnu uztver kā personību, nevis kā bērnu, kuru var iestumt kaktā un tamlīdzīgi. Tajās ģimenēs, kur bērns ir personība, lielu problēmu nav.
Kā vērtējat sociālās palīdzības sistēmu valstī?
Sistēma it kā darbojas. Ir Eiropas standarta modelis, bet mūsu dzīves līmenis ir nepanesams. Sociālajā jomā problēmas ir un to būs vēl vairāk. Jebkurā gadījumā cilvēkam nākas saskarties ar to, ka viņam kaut kā nav un nepietiek, viņš zaudē darbu. Garantētajam iztikas minimumam – obligātajam sociālajam pabalstam – ir savi plusi un mīnusi. Ir gadījumi, kad tas cilvēkam patiesi ir vajadzīgs, bet citkārt cilvēks nedeklarē savus ienākumus. Tomēr šis pabalsts neatrisina cilvēka problēmas. Sākumā šie pabalsti bija centralizēti – noteiktām kategorijām noteikta summa. Tad arī sākās tas, ka daļa teica – “man pienākas”. Arī tagad daļa cilvēku to turpina darīt. Ir cilvēki, kas godam strādājuši visu apzinīgo mūžu, bet vecumdienās jūtas pazemoti un nespēj atbrīvoties no pāridarījuma sajūtas. Viņi neko nelūdz. Man vienmēr šķiet, ka ir jāmeklē kāda iespēja. To saku cilvēkiem, arī to, ka ir jāstrādā.
Vai uzskatāt, ka bija lietderīgi palielināt pabalstus bērna piedzimšanas gadījumā? Nelabvēlīgās ģimenes to izmantos ne jau bērnu audzināšanai, bet alkohola iegādei.
Uzskatu, ka atkal ir viens melns punkts. Būs patīkami, ja piedzims gaidīti bērniņi, bet daudzi būs tādi, kam pietrūks pavarda siltuma. Es kā sociālā darbiniece nespēju pieņem to, ka pabalstu izlieto nevis bērnam, bet citiem mērķiem. Gadiem ilgi nespēju pieņemt, ka bērniem nosaka aizbildnību ģimenē. Tas degradē un veicina nevērīgu attieksmi pret savu bērnu. Sabiedrībai vairāk uzmanības vajag veltīt tam, lai veidotos audžuģimenes. Tas ir svarīgāk. Te atkal ir vajadzīgs komandas darbs.
