Ja kas atgadās, bieži dzirdam cilvēkus sakot: “Tas ir liktenis.” Viens tam tic, otrs tikai nosmīkņā.
Ja kas atgadās, bieži dzirdam cilvēkus sakot: “Tas ir liktenis.” Viens tam tic, otrs tikai nosmīkņā.
Kā tad ir – vai cilvēks var mainīt savu likteni, vai viņam ir tam jāpakļaujas, to jautājām mūsu ekspertiem.
Iveta Žižmāre, Alūksnes rajona Bērnu un jauniešu interešu centra jaunatnes lietu koordinatore: “Ja cilvēka dzīvi varētu uzzīmēt kā līkni, kas vijas augšā un lejā, tad mūsu dzimtai pašlaik ir liktenīgs augšupejas laiks, jo visu laiku līkne ir slīdējusi uz leju. Es uzskatu, ka mans liktenis ir saulains un pozitīvs. Esmu pateicīga, ka varu dzīvot šajā laikā un vietā. Reizēm pat šķiet, ka esmu dzimusi laimes krekliņā.
Es ticu liktenim. Var par to smīkņāt un teikt, ka nekā tāda nav, bet ir. Uzskatu, ka liktenis mūs noliek noteiktā vietā un laikā. Ja tev nebūs lemts iecerēto sasniegt, tad tu to arī neizdarīsi. Ja būs lemts, tad visnegaidītākajā brīdī tas notiks un varēsi tikai acis noplikšķināt.
Visa dzīve ir liktenis
Tas ir liktenis, kā es satikos ar savu vīru! Es – no Alūksnes, viņš – no Bauskas, bet satikāmies Rīgā! Un – abi Dvīņi. Viņš – Dvīnis mēneša sākumā, bet es – mēneša beigās. Mums ir piecu gadu starpība, bet abi stājāmies vienā akadēmijā. Varēja būt tā, ka viņš jau beidz akadēmiju, bet es tikai sāku mācīties, un mēs nesatiktos, bet tā nebija. Es uzskatu, ka visa mana dzīve ir liktenīgs pavērsiens. Mēs atguvām savu senču māju Pullāna ezera krastā, iekopām to, un varam tur rosīties. Protams, ir grūti – lieli kredīti un tamlīdzīgi, bet mēs te varam dzīvot! Visļaunākais, ko liktenis ar mani var izspēlēt, ir tas, ka no Alūksnes aizbrauc prom visi cilvēki un es palieku viena, bet es bez sabiedrības dzīvot nespēju. Tad izdomāšu veidu, kā viņus pa vienam atvilināt atpakaļ, jo Alūksnē var dzīvot. Visiem Latvijas iedzīvotājiem Rīgā vietas nepietiks.
Ticēt liktenim vajag
Manuprāt, visam var atrast liktenīgu izskaidrojumu. Jāatzīst, ka man vienmēr ir palīdzējuši liktenīgie cilvēki: Gunta Lielmane, Eva Aizupe, Ivars Vecāns, Lolita Vanaga, Nauris Kalniņš, Anda Salaka un citi. Agrāk man pat sapņos nebija rādījies, ka būšu jaunatnes lietu koordinatore un spēšu uzņemties tādu darbu. Bet tagad es to daru, jo tā bija lemts. Reizēm vīrs smīkņā par manu ticību liktenīgām sakritībām, bet es tam ticu. Man tā ir vieglāk dzīvot. Kad liktenis man dod kārtējo mājienu, es apzinos, ka viss notiks tā, kā jānotiek. Domāju, ka otra cilvēka liktenī jaukties nevajag, bet – līdz zināmam laikam. Ja jūti, ka otrs sāk akli pakļauties bēdām, tad vajag palīdzēt un pateikt, ka viņš spēj dzīvot tālāk.”
Verners Kalējs, SIA “Verners un draugi” īpašnieks:
“Jā, es ticu liktenim un tam, ka viss notiek tā, kā ir nolemts. Vecmāmiņa un māte man ir mācījušas, ka cilvēkam kaut kam ir jātic. Tas nenozīmē, ka obligāti jāiet baznīcā, bet katram cilvēkam ir jādzīvo ar Dievu sirdī un jātic savam Dievam. Jādzīvo pēc principa nedarīt otram to, ko pats negribi, lai tev nodara.
Likteni mainīt nevar
Uzskatu, ka, katram cilvēkam piedzimstot, ir uzrakstīts dzīves scenārijs, un mūžu viņš nodzīvo tā, kā tas ir paredzēts. Ir dažādi uzskati par to, vai cilvēks var mainīt likteni. Daži domā, ka cilvēks var to izdarīt un nodzīvot dzīvi tā, kā pats to vēlas, vai arī speciāli darīt nepareizi. Bet ir lietas, ko cilvēks apzinās, ka viņš dara nepareizi, bet turpina, jo citādāk nevar. Domāju, ka tas norāda, ka ir kāda augstāka vara, kas liek rīkoties tieši tā. Nedomāju, ka labajiem cilvēkiem ir labs liktenis un otrādi. Tautā ir teiciens, ka tos, ko Dievs mīl, viņš ātrāk paņem pie sevis. Ir daudz labu cilvēku, kas vēl varēja dzīvot, bet viņu vairs nav. Tajā pašā laikā nekrietnie dzīvo zaļi. Uzskatu, ka cilvēks var sevi aizsargāt un censties darīt tā, lai viņam mazāk jācieš, bet likteni mainīt nav viņa spēkos.
Notiks, kā ir nolemts
Savā mūžā esmu piedzīvojis daudz nepatīkamu un patīkamu gadījumu, pieļāvis kļūdas, apzinādamies, ka tā nevajadzēja, bet darīju, jo – tā bija nolemts. Cilvēkiem reizēm mēdz būt nežēlīgs liktenis, bet viņi iztur un spēj dzīvot tālāk. Ja es agrāk smīkņāju, ka cilvēka dzīvi nosaka liktenis, tad pirms vairāk nekā 10 gadiem, kad manā dzīvē notika traģisks gadījums, es sapratu, ka tā tiešām ir. Man bija labs draugs, bet viņš gāja bojā. Tas varēja nenotikt, jo bija cilvēki, kas varēja palīdzēt, bet nedarīja to. Visi apstākļi bija pret. Tas man lika saprast, ka likteni mainīt cilvēks nevar. Notiks tā, kā lemts.
Ja katram cilvēkam nebūtu nolemts savs liktenis, tad pasaulē valdītu haoss, jo katrs darītu, kā ienāk prātā. Nedomāju, ka sievietes liktenim tic, bet vīrieši uz to raugās ar skepsi. Sievietes vienkārši ir emocionālākas un jūtīgākas, bet vīrieši – skarbāki. Viņi tik bieži nesaka: “Jā, tā notika, jo bija lemts.” Viņi nodomā sevī, un tas nenozīmē, ka viņi netic liktenim.”
