Vienu vecāku bērni, bet tik dažādi! Viens tik izdarīgs, bet otrs stumdāms un bīdāms. Viens līderis, otrs – vienmēr apvainots un dzīves apdalīts. Šāda situācija nav mīts. Jaunākajam parasti uzmanības nepietrūkst, viņš, tāpat kā pirmdzimtais, ir kā karalis. Arī pastarīti visi mīl, sarežģītāks ir vidējo bērnu liktenis, taču viņi ir izcili laulātie. “Bērnu skaits ģimenē nenosaka to, kādas attiecības veidojas starp vecākiem un bērniem. Bet attiecību nianses ietekmē un nosaka bērnu attīstību,” pauž psiholoģe Sarmīte Štāle.
Vislabākais, ko vecāki var darīt – veltīt pietiekami daudz uzmanības katrai no atvasēm. “Vecāku uzdevums ir radīt katram bērnam tādus apstākļus, lai viņš varētu pilnībā atklāt un realizēt neatkārtojamo, tikai savam vecumam piemītošo potenciālu,” atzīst psiholoģe. Ja vecāki ieteikumu ņems vērā, tas atmaksāsies. Pretējā gadījumā atvase var kļūt par problēmbērnu pusaudža gados.
Pirmais un vienīgais
“Pirmo vai vienīgo bērnu ģimenē parasti dēvē par karali vai karalieni. Tas ir ļoti gaidīts gan vecākiem, gan vecvecākiem, tādēļ, lai ko darītu, viņš saņem sajūsmu. Jaunajiem vecākiem un vecvecākiem tas ir pirmoreiz. Ar pirmo bērnu mamma un tētis mācās kļūt par vecākiem. Parasti pirmajam bērnam apkārt ir pieaugušie, kuri vēl bērnam to labāko. Viņam nav nepieciešamības dalīties, viņš ir uzmanības centrā. Kontaktējoties ar pieaugušajiem, bērnam attīstās atbildības izjūta un spēja pieņemt lēmumus. Pieaugušo dzīvē pirmie bērni ir līderi, vadītāji, uz kuriem var paļauties. Viņi ir pārliecināti par sevi un vēlas saņemt uzslavas. Ja tās izpaliek, viņi nedaudz apvainojas, tas liek darboties aktīvāk, lai iegūtu uzslavu. Viņi no bērnības iemācījušies paņemt sev laiku un telpu. Viņiem ir ļoti svarīgi būt informētiem par visu. Darbā un attiecībās šiem cilvēkiem jāiemācās atpūsties, atslābt, slāpēt iniciatīvu. Ģimenēs, kurās ir tikai viens bērns, vecākiem nepieciešama liela dzīves pieredze un zināšanas, lai atvase neizaugtu par egoistu,” pastāsta S. Štāle.
Jaunākais – luteklītis
“Jaunākos bērnus parasti sauc par luteklīšiem, mīlulīšiem, pastarīšiem. Jo lielāka gadu starpība ir starp bērniem, jo lielāka lutināšana. Jaunākajam bērnam tiek dotas lielākas atlaides. Tas parasti ir slikti, jo bērnam nav jāuzņemas atbildība un ne par ko nav jāuztraucas. Viņš ir gatavs darīt jebko, lai saņemtu uzmanību un apbrīnu. Ja ģimene ir pārāk aizņemta un jaunākais bērns nesaņem uzmanību, viņš ir noslēgts, neatklājas, daudz fantazē, dzīvo savā pasaulē. Kļūstot pieauguši, viņi sirdī paliek mazie pastarīši. Viņiem patīk būt uzmanības centrā, patīk atzinība un apbalvojumi. Jaunākajiem bērniem, atšķirībā no vecākajiem, nav jāpiepilda vecāku sapņi, nav jājūtas atbildīgiem, viņi var būt viņi paši,” pauž psiholoģe.
Vidējiem sevi jāpierāda
“Vidējiem bērniem vairāk jācīnās par savu vietu dzīvē, jo, viņiem ierodoties pasaulē, tronis jau ir aizņemts. Atliek vai nu samierināties, vai mēģināt izcīnīt galveno vietu. Gadās, ka otrais bērns ir tik aktīvs un spēj ieņemt vecākā bērna vietu. Vecāki par vidējiem bērniem mazāk satraucas.
Būt vidējam – tas nozīmē, ka visu laiku ir kāds priekšā. Tas liek censties un būt visu laiku mundram, cīnīties, kalt plānus, iekarot uzmanību par katru cenu. Negatīvā puse vidējiem bērniem ir greizsirdība un uzmanības trūkums no pieaugušajiem. Vidējie parasti attiecības veido ar brāli vai māsu, ar kuru konkrētā brīdī izdevīgāk kopā būt. Toties vidējie māk dalīties, māk zaudēt un iet uz mērķi. Pieauguši viņi ir labi komandas biedri, ar viņiem ir labi sastrādāties, uz viņiem var paļauties. Otrie bērni ir labāki izpildītāji, nevis kā līderi. Vidējam bērnam parasti nav problēmu iekļauties kolektīvā un pieņemt tā noteikumus. Vidējie bērni ir izcili laulātie draugi, jo māk sadzīvot gan ar vecāko, gan jaunāko bērnu,” pieredzē dalās S. Štāle.
Viens mīļāks par otru
“Var būt, ka bērnam ar vienu no vecākiem veidojas labākas attiecības, tad otram nevajadzētu kļūt greizsirdīgam, bet izvērtēt, kā veidot attiecības ar bērnu turpmāk. Varbūt vienam no vecākiem bērns var vairāk uzticēties, viņš netiek nopelts, aizvainots, kritizēts. Ja vecāki cenšas būt konsekventi un vienoti savās prasībās pret bērnu, tad, visticamāk, atvase uzticēsies abiem vecākiem,” norāda psiholoģe. Sarežģītas attiecības ģimenē veidojas, ja vecvecāki vienu no mazbērniem mīl vairāk. ‘Tas ir grūti gan vecākiem, gan bērniem,” novērojusi psiholoģe. Vecākiem nevajag klusēt un saudzēt vecvecāku jūtas, ja situācija kļūst neciešama. Ir jāmēģina vecvecākiem izskaidrot, kā jūtas citi mazbērni. Pretējā gadījumā, bērniem pieaugot un izprotot situāciju, tie var nevēlēties ciemoties pie vecvecākiem.
