Kad jau pirms krietna laika Latvijas masu saziņas līdzekļos skandēja, ka klāt ekonomiskā krīze, šai ziņai nepievērsu īpašu uzmanību. Saprast jau sapratu, ka tas negatīvi ietekmēs arī manu budžetu, tomēr par savu dzīvi jutos pārliecināta. Tagad šādas pārliecības vairs nav. Viss ir mainīgs. Nē, nē, nekas slikts nav noticis, ir tikai zaudēta drošības un pārliecības sajūta, jo krīze skar arī Alūksni. Novērojami liecina, ka arī Alūksnē ir uzņēmumi, kas jau bankrotē vai ir tuvu tam, un ir cilvēki, kas zaudē darbu tieši krīzes dēļ.
Cieš vismazākā un vissvarīgākā vienība – ģimene, kas ir sabiedrības sākuma elements. Līdzko ģimenes galvenais pelnītājs zaudē darbu, tas atstāj iespaidu uz ikvienu šīs ģimenes locekli. Un ne jau tikai ekonomiski, bet arī psiholoģiski. Kā saņemties un dzīvot tālāk, ja esi zaudējis darbu uzņēmumā, kuram juties piederīgs, ieguldījis daudz enerģijas ikdienas darbos un jaunos projektos? Sadzīvot ar apziņu, ka viss darītais veltīgs? Zaudēta ticība, sagrauts dzīves posms. Var jau ticēt, ka viss, kas notiek, ir uz labu, bet ticība ātri vien zūd, ja jaunu darbu neizdodas atrast. Muļķīgi ir cerēt, ka kādam uzņēmumam sokas labāk un nepieciešamas jauns darbinieks. Cerēt var vien uz tām darbavietām, kuras pametuši tie, kas aizdevušies peļņā uz Īriju, Dāniju, Angliju, Norvēģiju. Un tepat jau vien mutuļo doma – varbūt arī man pašam doties uz kādu laimīgo zemi….
