“Es ar nepacietību gaidu nākamo nedēļu…” tieši šādiem vārdiem no skatītājiem vēl pagājušajā nedēļā atvadījās Mārtiņš Ķibilds Latvijas Televīzijas raidījumā “Kultūrdeva”. Šī nedēļa pienākusi bez viņa, un viņa radītais, skatītāju iecienītais raidījums nu tika veltīts viņa paša piemiņai. Neticami un skumji. Un arī mazliet biedējoši.
Kamēr viņa zināšanu, talanta un tikai viņam vien piemītošā šarma cienītāji vēl ir šokā par zaudējumu, publiskajā vidē un sociālajos tīklos nerimst kuluāru sarunas par to, kas gan varēja notikt ar 46 gadus vecu vīrieti pašos spēka gados. Tuvinieki gan lūdz cienīt piederīgo privātumu, un tas ir jādara, gan jau uzzināsim. Taču man gribas domāt, ka cilvēki par to runā ne jau dzeltenas ziņkāres apmierināšanai, bet tādēļ, ka katrs aizdomājamies par to, ka īstenībā jau nekad nevaram zināt, cik liela “deva” dzīves mums vēl paredzēta. Jā, atvainojiet par drūmo noskaņu, kurai ļaujos reti, bet tā nu tas ir. Mārtiņam Ķibildam atvēlētais laiks noteikti bija par īsu. Un arī citiem, kuri aiziet spēka pilnbriedā. Arī man negribas spekulēt, bet Mārtiņa pāragrajai aiziešanai tiek vilktas paralēles ar žurnālista Ērika Niedras likteni. Arī viņš bija izcilnieks savā darbā, tiecās uz perfekcionismu, nežēloja veselību garajās žurnālista darba stundās. Dienu iepriekš vēl tiek kalti dzīves plāni, bet jau nākamajā plānotāja vairs nav…
Par izdegšanas sindromu ir dzirdējis gandrīz ikviens no mums, par to atklāti ir runājušas arī daudzas publiskas personas, kurām ikdienas darba ritms ir tik rosīgs, ka apstāšanās arvien tiek atlikta. Mēdz teikt, ka tad, ja pats neproties, tevi kāds apstādina. Labākajā gadījumā tas ir menisks vai lauzta roka, mūsdienīgā slimība – veģetatīvā distonija – vai kāds depresijas paveids, taču sliktākajā “Stop” zīme tiek iesprausta neatgriezeniski.
Šādi skumji notikumi katram liek aizdomāties par kaut kādu dzīves revīziju, saliekot pa plauktiņiem svarīgās un ne tik svarīgās lietas. Un galvenais – saprast, ka visas nudien nevar būt svarīgākās. Visā nevar būt perfekts, tas acīmredzot maitā veselību. Arī manās mājās reizēm ir perfektas vakariņas, bet citreiz, ja diena bijusi pietiekami spraiga, tie ir pelmeņi, un, izrādās, nekas slikts nenotiek. Tāpat interesanti, ka brīdī, kad sākas problēmas ar automašīnu, cilvēki dodas uz servisu. Acīmredzot tāpat vajadzētu rīkoties, kad runa ir par veselību, bet pati tā nedaru un pieļauju, ka tādu ir daudz. Labākajā gadījumā nodomājam: gan jau… Bet ne visiem šis “gan jau” pienāk.
