Svētdien Alūksnes tautas nama kamerzālē bija teātra vakars – alūksnieši varēja noskatīties Aināra Zelča komēdiju “Kokakvass”, ko iestudējis Alūksnes Tautas teātris “Slieksnis”.
Svētdien Alūksnes tautas nama kamerzālē bija teātra vakars – alūksnieši varēja noskatīties Aināra Zelča komēdiju “Kokakvass”, ko iestudējis Alūksnes Tautas teātris “Slieksnis”. Tās pirmizrāde bija 2004. gada 16.oktobrī.
Komēdijas autors ir alūksnietis A.Zelčs, kuram šis ir pirmais šāda žanra darbs. “Viņš savulaik uzrakstīja romānu “1945 Rīga”, kuru pats dramatizēja. Viņš gan šo dramatizējumu, gan komēdiju “Kokakvass” iedeva režisoram Uldim Sedleniekam, lai novērtē, taču ieceres palika neīstenotas,” laikrakstam stāsta režisore Daiga Bētere.
Viņa skaidro, ka dramatizējuma tapšanā būtu jāiegulda milzīgs darbs, vajadzīgas lielas dekorācijas.
“Vera Sedleniece ieteica, lai iestudēju “Kokakvasu”. Izlasīju komēdiju un uzrakstīju Kultūrtkapitāla fondam projektu. To atbalstīja, un tad jau vairs nebija izvēles – tapa izrāde,” atceras D.Bētere.
Viņa stāsta, ka alūksniešiem izrāde tiekot rādīta ceturto reizi, bet rajona skatītājiem bijusi iespēja to novērtēt deviņas reizes. “To rādīsim ne tikai Alūksnes rajonā, bet arī tur, kur aicinās. Vēlamies aizbraukt uz Gulbenes un Balvu rajonu,” uzsver D.Bētere. Viņa bilst, ka pirmā izrāde vienmēr atšķiras no devītās. “Kaut kas nāk klāt, ir arī nianses, kas nedaudz zūd, kam nevajadzētu tā būt. Tas ir mainīgi. Tas nozīmē, ka skatītājs kaut ko nav pieņēmis,” secina D.Bētere.
Daigai Bēterei ir radusies jauka ideja – divas reizes vai vismaz reizi mēnesī kamerzālē skatītājiem parādīt pašmāju vai kāda vieskolektīva teātra izrādi. Jautājot par jaunām iecerēm, Daiga smaida un atbild, ka tās īstenojas, bet vairāk neko neatklāj.
D.Bētere bilst, ka pēdējā laikā teātra repertuārā pārsvarā ir komēdijas, jo tās ir skatītāju pieprasītas. Tāpēc arī dzejas uzvedums “Par ko smīnēja Ojārs Vācietis” tapis nevis kā nopietns, bet pretēja rakstura iestudējums.
Vectētiņa lomas tēlotājs Aivars Millers esot bijis pārsteigts, ka viņam iedota šāda loma. “Dzīvē esmu vectētiņš, tas ir skaisti, bet ja tas ir jāspēlē? Tad, kad pirmo reizi lugu izlasīju, nodomāju, kā šo lomu reāli nospēlēt? Lēnām, lēnam viss aizgāja. Paldies manai partnerei Vecmāmiņai un pārējiem spēlētājiem!” uzsver viņš. A.Millers sākumā šaubījies, vai šo lugu var iestudēt, taču rezultāts ir labs. Viņš apstiprina, ka komēdiju spēlēt ir daudz grūtāk, nekā nopietnas lomas.
“Šajā lugā ir daudz humora, tāpēc dažbrīd paliek jocīgi – kad humors pazūd un kad tas rodas no jauna,” spriež Vectētiņa lomas atveidotājs.
Viņš apgalvo, ka citiem parādīt jokus, pašam nesmejoties, esot grūti. Dažbrīd mēģinājumos bijis grūti atturēties no smiešanās. A.Millers ir pārliecināts, ka izrādes nav vienādas. Pirmā izrāde vienmēr ir īpaša, tad nav zināms, kā to uztvers skatītāji.
“Paldies skatītājiem, ka viņi nāk uz izrādi. Jo vairāk atnāk, jo mums ir lielāks gandarījums,” apgalvo A.Millers.
Alūksnietis Ēriks Dāvids vērtē, ka viņam, vecāka gadagājuma cilvēkam, šī izrāde bijusi par strauju.
“Jauniem tādas patīk! Man labāk patiktu mierīgāka luga,” secina viņš. Ē.Dāvids bilst, ka esot teātra mīļotājs. Tiklīdz atgūšot veselību, cītīgi apmeklēšot izrādes. “Nelaidīšu garām nevienu iestudējumu,” ir pārliecināts alūksnietis.
