Šonedēļ apritēja 25.gadskārta kopš katastrofas Černobiļas atomelektrostacijā. Lai piedalītos katastrofas seku likvidēšanā, turp brīvprātīgi – obligāti bija jādodas arī alūksniešiem Jānim Repšam un Klaidam Kolovam. Toreiz viņiem bija tikai nedaudz vairāk kā 20 gadu, kad sākās apzināta viņu likteņu lemšana.
Mēģinot novērst avārijas sekas un apslēpt 1986.gada 26.aprīlī notikušo, padomju amatpersonas uz avārijas vietu nosūtīja tūkstošiem nepietiekami aizsargātu glābšanas dienestu un tiesībsargājošo institūciju darbinieku un karavīru – no bijušā Alūksnes rajona turp devās apmēram 60 vīrieši, bet kopumā no Latvijas šajos darbos iesaistīja vairāk nekā 6000 iedzīvotāju. Radiācija ir ietekmējusi un pasliktinājusi šo cilvēku veselību – vairāk nekā 3000 no viņiem piešķirta invaliditāte, vairāk nekā 900 ir miruši, bet daudzi zaudējuši darbspējas. Radiācija ir atstājusi neizdzēšamu iespaidu uz Černobiļā bijušo seku likvidētāju dzīvi – to neslēpj arī J.Repšs un K.Kolovs. Atminoties to laiku, tagad viņi piesauc vairāku cilvēku vārdus, uzvārdus, kuru vairs nav starp mums… Klaids toreiz Zeltiņu raķešu bāzē bija ķīmiskās aizsardzības mācību kursos: 25.aprīlī mācības beidzās un jau maijā kara komisariāts sāka ņemt pirmos puišus prom uz Černobiļu. Bet Jānis par Černobiļas avāriju uzzināja tikai maijā…
– Kā jūs tikāt iesaistīti glābšanas darbos?
Klaids: – Kara komisariāts iesauca un viss – izvēles nebija. Bija atsevišķi gadījumi, kad puiši brīvprātīgi turp devās peļņas nolūkos, jo solīja daudz maksāt.
Jānis: – Būtībā jau visi, kas aizbrauca uz Černobiļu, skaitījās kā brīvprātīgie, kas vēlas piedalīties glābšanas darbos, bet patiesībā tas bija piespiedu kārtā – brīvprātīgi. Toreiz neviens nejautāja, gribi vai negribi. Padomju varas gados vīriešus līdz 50 gadu vecumam varēja iesaukt armijā – arī tad, ja dienestu jau biji izgājis un domātu izvairīties, draudēja kara tribunāls. Tagad vari izlīferēt, nav pat vairs obligātā dienesta!
– Cik ilgi bijāt Černobiļā?
Klaids: – Es uz Černobiļu aizbraucu 1986.gada jūlijā un biju tur trīs ar pus mēnešus – līdz 22.oktobrim. Dzīvoju aptuveni 40 kilometru attālumā no atomreaktora, nakšņojām teltīs, bija lauka virtuve.
Jānis: – Aizbraucu 1987.gadā, tur pavadīju nedaudz ilgāk kā mēnesi – no jūlija līdz augustam, dzīvojām kādas skolas telpās, arī aptuveni 40 kilometru no reaktora. Ar aci jau neko nevarēja redzēt, neviens arī neko nepaskaidroja. Galva gan mežonīgi sāpēja.
– Kādi darbi jums bija jāveic?
Klaids: – Mazgāju pulka automašīnas, bet 30.septembrī tikām nosūtīti augšā, atomreaktora tornī, lai savāktu avarējušā reaktora grafīta gabalus. Ģenerālmajors monitorā parādīja, kur jāskrien un kas ātri jāpaņem, jo pēc otrās sirēnas pa nelielu caurumu ātri bija jāskrien prom. Uz jumta bijām aptuveni pusotru minūti, radiācijas līmenis tur bija ļoti augsts – vai 500 rentgenu! Augšā tornī radiācijas līmenis bija tik augsts, ka pat japāņu tehnika nedarbojās, bet padomju zaldātiņi visu izdarīja ar rokām… Kad nokāpu no reaktora jumta, bija lielas galvassāpes. Oktobrī pirmos karavīrus sūtīja jau mājās. Mums par gājienu uz jumta solīja 250 rubļus, samaksāja tikai 200… Par Černobiļā pavadītu mēnesi toreiz mums maksāja 112 rubļus. Pirms mums tur jau bija bijis Maskavas pulks, pēc mums gāja vēl igauņi, lietuvieši.
Jānis: – Mēs vedām granti un smilti vietās, kur veidoja mazgātavas automašīnām. Pie reaktora augsni raka nost, bēra to speciālās, ar polietilēnu izklātās bedrēs jeb tā dēvētajos “mogiļņikos”. Tās bija ļoti dziļas – tur meta autobusus, traktorus, automašīnas un citas lietas, norokot zemē. Kad es tur biju, vairākas lielas bedres jau bija piekrautas un aizraktas, mēs darījām to pašu. Piebraucot pie bedres, automātika kravai izmērīja radiācijas līmeni, norādīja, kurā vietā izbērt, un žigli bija jābrauc prom. Reiz manai automašīnai radās tehniskas problēmas, tāpēc biju spiests zonā uzturēties ilgāk – tur bija zīme, ka tajā vietā radiācija ir 300 rentgenu stundā… Katram karavīram bija noteiktā dienas norma, cik radiācijas drīkst saņemt, bet tāpat papīros ierakstīja vajadzīgo, atkarībā no veicamajiem darbiem, lai gan patiesībā saņemtais starojums bija daudz augstāks. Ja bija sakrāti 6 rentgeni, jau deva pieteikumu uz maiņu, lai būtu vietā jauns cilvēks. Tie, kas nebija saistīti tieši ar reaktora zonu, pārsvarā Černobiļā pavadīja 6 mēnešus, pārējie – īsāku laiku.
– Piedalīšanās glābšanas darbos Černobiļā ietekmējusi arī jūsu veselību…
Jānis: – Pēc atgriešanās mājās sākās veselības problēmas – dakteris Sapulis nosūtīja uz dažādiem izmeklējumiem, bet neko neatklāja. Savukārt daktere Lapiņa teica, lai beidzot ākstīties un kārtojot dokumentus invaliditātes grupai. Visiem černobiliešiem ir veselības problēmas, tikai katram tās izpaužas citādāk – ir vairogdziedzera, aknu, sirdsdarbības traucējumi, kaulu slimības un citas… Bet sēdēt un vaidēt, cik slikti, nav nozīmes – no tā labāk nepaliks. Domāju, ka černobilieši ar to jau ir samierinājušies, jo mainīt to vairs nevar. Sēdēt un pīkstēt visu laiku – tas nav mūsu dabā.
Klaids: – Tagad man, tāpat kā Jānim, ir trešā invaliditātes grupa uz mūžu. Regulāri braukājām Rīgā, Paula Stradiņa Klīniskajā universitātes slimnīcā, uz pārbaudēm. Agrāk tur bija sava nodaļa černobiliešiem – tagad tā ir nojaukta. Medicīnas pakalpojumus joprojām saņemam par brīvu, reizi gadā ir iespēja iziet par brīvu rehabilitācijas kursu, bet ne visi to izmanto.
– Jūsuprāt, vai tagad par katastrofu atomelektrostacijā “Fukušima 1” Japānā cilvēkiem saka patiesību?
Jānis: – Tagad cilvēkiem ir vairāk informācijas, atklātības. Padomju varas gados taču nebija ne aviokatastrofu, ne citu nelaimju… Fukušimā situācija tomēr nav tik bīstama kā toreiz Černobiļā, kad atmosfērā nonāca izmeši. Bet patiesībā mums ir grūti izvērtēt, vai arī tagad stāsta taisnību.
– Japāņu zinātnieki secinājuši, ka jānomainās vēl vismaz divām paaudzēm, lai varētu pateikt, ka radiācija nav iedarbojusies…
Klaids: – Valsts prezidents Valdis Zatlers atzinis, ka jāpaiet vismaz 400 gadiem…
Jānis: – Toreiz bija uzstādījums: tie, kas piedalījās Černobiļas avārijas seku likvidēšanā, nedrīkst piecus gadus radīt bērnus. Mums meita piedzima jau pēc trim gadiem – arī viņai ir černobilieša apliecība un statuss…
– Šonedēļ jūs piedalījāties arī Černobiļas atomelektrostacijas avārijas upuru atceres pasākumā Rīgā…
Jānis: – Jā, paši uz savu iniciatīvu organizējām braucienu no Alūksnes. Pieteicām četrpadsmit vietu autobusu, bet beigās braucām tikai pieci…
Klaids: – Piemiņas pasākums Paula Stradiņa Klīniskajā universitātes slimnīcā otrdien bija diezgan formāls. Uzrunas teica Valsts prezidents, arī Ukrainas, Baltkrievijas un Krievijas vēstniecību pārstāvji, izsakot pateicību iesaistītajiem Latvijas iedzīvotājiem par dāvāto palīdzību. Piemiņas pasākumā piedalījās arī Rīgas Ukraiņu vidusskolas koris, Labklājības ministrijas pārstāvji. Nolikām ziedus pie piemiņas akmens, pārmijām kādu vārdu ar citiem černobiliešiem un devāmies mājup.
– Vai tagad černobilieši nejūtas aizmirsti?
Jānis: – Agrāk elektrība, gāze, komunālie maksājumi bija uz pusi lētāki, bija atlaides sabiedriskajā transportā, bet deviņdesmito gadu beigās visas privilēģijas nogrieza – nu atlikusi vien medicīna par brīvu. No kādiem līdzekļiem un ko īsti apmaksā, mēs patiesībā joprojām nezinām – viss tiek slēpts arī tagad. Mums ir informācija, ka citu pilsētu černobilieši ir saņēmuši pat kompensācijas četru ciparu skaitļu apmērā – Alūksnē nekas tāds nav bijis.
Klaids: – Agrāk centāmies Alūksnes pusē pulcināt kopā černobiliešus, bet atsaucība bija niecīga. Pērn organizējām parakstu vākšanu, lai Stradiņos Rīgā mums būtu gultas vietas par brīvu, jo tās grasījās likvidēt – izcīnījām desmit gultas vietas. Ir tādi, kuri uzskata: ja invaliditātes grupa piešķirta uz mūžu, tad labi un, ja kāds ko izcīnīs, tad viņam arī tiks. Pašlaik valstī ir tik liela birokrātija, ka nav vērts veidot atsevišķi savu organizāciju.
