Brīvdienu zeme Slovākija ir pieejama bez tirdīšanas komitejās un instruktāžas, kāda bija tad, kad bija Čehoslovākija, kad kā brīnumu nopirku ceļazīmi uz Prāgu – Brno – Olomoucu – Gotvaldovu – Bratislavu – Augstajiem Tatriem.
Brīvdienu zeme Slovākija ir pieejama bez tirdīšanas komitejās un instruktāžas, kāda bija tad, kad bija Čehoslovākija, kad kā brīnumu nopirku ceļazīmi uz Prāgu – Brno – Olomoucu – Gotvaldovu – Bratislavu – Augstajiem Tatriem.
Bratislavā tad jau bija jaušama “pasaules pilsētas” elpa. To apmeklēja daudz tūristu. Karalis Sigismunds 1430.gadā nostiprināja pilsētas cietoksni ar akmens vaļņiem. Cietoksnis bija tik drošs, ka veselus 212 gadus (no 1572. līdz 1784.gadam) celtnei tika uzticēta Ungārijas kroņa dārglietu glabāšana.
Čehiem un slovākiem ļoti veicies, jo viņu zeme ir no skaistākajām pasaulē. Valda liela harmonija starp kalnu grēdām un ielejām, gleznām, mazām upītēm un lielām straumēm.
Tatru pakājē slejas daudzas pilis
Tatru nosaukuma izcelsme ir neskaidra, taču zināms, ka tieši šāds nosaukums kalniem bijis jau tad, kad šajā teritorijā saimniekojuši ķelti. Indoeiropiešu valodā vārds “tatra” nozīmē “tumšs”, savukārt baznīcslāvu valodā tas nozīmē “klints”. Kalni esot radušies pēdējo šļūdoņu laikā pirms 15 tūkstošiem gadu.
Augsto Tatru pakājē ir daudz piļu, katrai ir sava leģenda. Pilīs regulāri tika ieslodzītas sievietes.
Viens baismīgs stāsts ir šāds: 16.gadsimtā jauns poļu grāfs, kam tobrīd piederēja pils, visu īpašumu bija notriecis kāršu spēlēs. Vienīgais glābiņš bija izdevīgas laulības. Viņš apprecēja bagātu kundzi, kura bija 20 gadus vecāka par vīru. Par spīti viņas cienījamam vecumam un bagātībai, kā jau tajos laikos pieņemts, dāma nokļuva pilnīgā vīra pakļautībā. Taču viņai bija kāds sapnis: nokļūt Augstajos Tatros. No pils logiem skaistie kalni bija labi redzami. Tolaik nebija pieļaujams, ka sieviete, turklāt augstdzimusi dāma, kāpelētu pa kalniem. Neīstenotais sapnis smagi nospieda kundzes sirdi, viņa nolēma uz kalniem doties slepus. Nezinu, vai pastaiga pa kalniem bija sapņošanas vērta, bet saņemtais sods gan ne.
Pēc atgriešanās vīrs viņu iemūrēja pils torņa nišā, kurā bija tikai mazs lodziņš, pa kuru pavērās skats uz kalniem. Lai nu tagad blenžot uz savu sapņu vietu, cik tīk, tā bija paziņojis vīrs. Iemūrētajai dāmai katru dienu pasniedza tikai ūdeni un maizi. Šajā baisajā cietumā viņa nodzīvoja 6 gadus. Vīrs pa to laiku varēja noplītēt naudu, kura kādreiz piederējusi sievai. Viņa jautrā dzīve beidzās ar to, ka vajadzēja pārdot pili, tomēr to nevarēja pārdot kopā ar sievu. Cietumnieci vajadzēja izlaist, taču nabaga sieviete smagā ieslodzījuma gados jau bija sajukusi prātā.
Cits pils īpašnieks pils tornī savu skaisto sievu ieslodzījis tikai tādēļ, ka negribējis, lai viņu redz citi cilvēki. Naktīs gūstekne drīkstējusi pastaigāties pils pagalmā, taču no torņa lejā viņa varējusi izkļūt tikai caur logu pa virvju kāpnēm.
Mēs apmeklējām Augsto Tatru pilsētu, ko varētu salīdzināt ar mūsu Jūrmalu. Tā ir izpletusies 60 kilometru garumā: pilsētu šķērso šoseja un dzelzceļa līnija. Ik pa brīdim ir mazi ciematiņi. Katram ir savs ģerbonis un sava vēsture.
Šajā apkaimē cilvēkus sāka ārstēt 18.gadsimtā, kad visā Eiropā plosījās tuberkuloze. Mežos tika būvētas pirmās nelielās sanatorijas. Ārstēja ar sāls un dūņu vannām, inhalācijām, skābekļa injekcijām. Tagad klāt nākuši baseini, džakuzi, saunas, hidromasāža un tvaicēšanās eikalipta tvaiku kabīnē. Tas palīdz elpošanas ceļu slimību ārstēšanā, ārstējot alerģiju un citu.
Mani sajūsmināja došanās kalnos ar pacēlāju. Apkārt skaistā Tatru kalnu panorāma: sniegotie kalni, meži, pļavas, ezeri, ūdenskritumi ar sanatorijām un viesnīcām.
Tatru augstākā virsotne ir Gerlaha smaile (2655 metri). Augstie Tatri ir 26 kilometrus gari, 17 kilometrus plati, kopumā tie aizņem 269 km2 lielu teritoriju. Liela daļa tās iekļauta Augsto Tatru nacionālajā parkā, 60 procentus teritorijas aizņem rezervāts, kurā tūristiem aizliegts spert kāju.
25 no Tatru virsotnēm pārsniedz 2500 metru augstumu, 9 virsotnes ir pat augstākas par 2600 metriem. Otrā varenākā Lomnicas smaile. Ir 110 nelieli kalnu ezeri, kurus tur sauc par Jūras acīm.
Uzzināju, ka pagājušajā vasarā sešas dienas Slovākijā pavadīja Alūksnes valsts ģimnāzijas 10. līdz 12.klašu fizikas skolotāja Līga Vabulniece. Devos pie viņas painteresēties, kādi bija viņas iespaidi, kādas pārmaiņas tur notikušas.
Līgas maršrutā ietilpa: Polijas senā galvaspilsēta Krakova, slavenās Veļičkas sālsraktuves 15 kilometrus no Krakovas un Slovākijas kalnu paradīze – Tatru kalni, pilsētas.
Pēc nakts brauciena agri no rīta viņu grupa ieradusies Krakovā – Polijas trešajā lielākajā pilsētā. Daļa interesentu apmeklēja Polijā lielāko ūdensatrakciju kompleksu ar kalnu strautu, tramplīnu, burbuļvannām, zemūdens masāžu, saunām, ūdens slīdkalniņiem, kuru kopgarums sasniedz 768 metrus.
Vāveles pilī kronēti gandrīz visi karaļi
Līga devās kopā ar grupu, kura vēlējās apskatīt Krakovas vēsturiskās vietas. Vissenākā tās daļa ir Vāveles pils, kurā apkopota visa Polijas vēsture. Vāvele sākumā bija cietoksnis, bet vēlāk pārbūvēta poļu karaļu vajadzībām. Šeit ir kronēti visi Polijas karaļi, izņemot divus.
Sena leģenda vēsta, ka zem kalna pie Vislas upes, kur tagad paceļas Vāveles pils, dzīvojis pūķis. Kņazam Krakusam nācies atdot savu daiļo meitu Vandu šim briesmonim. Lai tas nenotiktu, ar pūķi cīnījušies kņaza Krakusa dēli. Tieši viņiem par godu šī apdzīvotā vieta nosaukta par Krakovu.
Cita teika stāsta, ka pūķi uzvarējis viltīgs kurpnieks. Viņš aiznesis briesmonim aitu, kuras vēders bijis piepildīts ar sēru. Pūķis aitu norijis, tad viņu sākušas mocīt slāpes. Tās dzesēt pūķis skrējis uz Vislu, kur aumaļām dzēris un dzēris ūdeni, kamēr vēders pārplīsis.
Tagad pie Vāveles sienas ir dzelzs pūķa figūra, kura ik stundu izspļauj uguns un dūmu blāķus.
Pilsētas tiesības Krakovai ir kopš 1257.gada. Līdz 1607.gadam Krakova bija Polijas valsts galvaspilsēta. Tad karalis Sigismunds III to pārcēla uz Varšavu, taču poļu karaļi tāpat kā agtāk tika kronēti Vāvelē – poļu karaļu rezidencē.
Nozīmīga ir Vāveles katedrāle, kurā joprojām notiek dievkalpojumi. Gar sienām apkārt galvenajam altārim uzbūvētas daudzas kapelas, kur novietoti marmora sarkofāgi, kuros atrodas karaļu pīšļi. Sarkofāgi bagātīgi izcelti ar attiecīgajam laikmetam un monarha dzīves gājumam atbilstošiem rotājumiem un pieminekļiem.
Karaliene universitātei atvēl dārglietas
Sigismunda kapelas tornī atrodas milzu zvans – lielākais Polijā un trešais lielākais pasaulē. Tas izliets 1520.gadā. Zvans sver 8 tonnas, diametrs 2,60 metri. Pastāv ticējums – ja pieskarsieties zvana sirdij – mēlei -, iedomātā vēlēšanās noteikti piepildīsies. Mēle sver 260 kilogramus.
Vecpilsētas Tirgus laukums ir 4 hektārus liels, izveidots pirms 750 gadiem. Viduslaikos te krustojās Eiropas tirdzniecības ceļi, tādēļ nav brīnums, ka toreiz Krakova bija Polijas bagātākā pilsēta.
Tirgus laukuma malā ir Svētās Maricas bazilika, kuru būvēja visu 14.gadsimtu. Tai ir divi torņi, viens augstāks par otru. Leģenda vēstī, ka torņus būvējuši divi brāļi. Viens nogalinājis otru, talantīgāko brāli, baidoties no konkurences. Nogalinātā brāļa tornis palicis līdz galam neuzcelts. Kopš tā laika tas pilda zvanu torņa funkcijas. Augstākā torņa smailes apzeltītais kronis, kas apjož torni, spoži mirdz saulē.
Bazilikas altārī izvietotas apmēram 200 cilvēku figūras – skulptūras, kas izgrieztas no liepas koka.
Agri no rīta un vēlu vakaros tornī atskanēja taures signāli, dodot zīmi, ka rītos jāatver un vakaros jāaizver pilsētas vārti. Kopš 16.gadsimta muzikanti ik stundu atskaņo īsu, it kā nepabeigtu melodiju, jo reiz tornī esošais jauneklis paguvis nospēlēt melodiju līdz visaugstākajai notij, kad viņa galvu caururbusi ienaidnieka bulta. Arī tagad melodija ir īsa un negaidīti apraujas.
Krakovas universitāti 14. gadsimtā dibināja karalis Kazimirs III Lielais. pēc viņa nāves universitāte sākusi nīkuļot, līdz pārstājusi darboties. Tad karaliene Jadviga ar testamentu universitātei novēlējusi visas savas dārglietas. Viņa it kā no jauna radījusi šo ievērojamo mācību iestādi, tādēļ to pasaulē pazīst arī kā Jadvigas Jagailo universitāti. Viņas karaliskais ģerbonis joprojām grezno šo ēku. Tajā mācījies poļu slavenais astronoms Nikolajs Koperniks.
Krakova ir Polijas reliģiskais centrs. No Krakovas nācis arī Romas pāvests Jānis Pāvils II.
Pēc Krakovas apskates Līga ar tūristu grupu brauca uz ievērības cienīgu tūrisma objektu – uz Veļičkas sālsraktuvēm. Kultūrvēsturiskais 700 gadu vecs dabas parks 1978.gadā iekļauts UNESCO aizsargājamo objektu pirmajā sarakstā.
Veļičkas pilsēta atrodas 15 kilometrus no Krakovas. Pilsētas tiesības tā ieguva 1290.gadā. Tās 700 gadu vēsture cieši saistīta ar sāls ieguvi. Pašlaik Veļičkā dzīvo apmērm 20 000 iedzīvotāju.
Sālsraktuvēs var ārstēt alerģiju
Līga ar sajūsmu stāsta par gūtajiem iespaidiem pazemē. Divu stundu laikā divu kilometru garumā 64 līdz 135 metru dziļumā tūristu grupu vadā vietējais gids. Katru gadu Veļičkas sālsraktuves apmeklē vairāk nekā 700 000 tūristu. Daudzi cilvēki brauc ārstēt alerģiskās slimības, jo 1977.gadā šeit atklāja sanatoriju – kūrortu centru. Sālsraktuvēs nav baktēriju, vīrusu, sēnīšu.
Sālsraktuves ir kalnu pazemes apstrādes gaitā radušies tukšumi, kas atrodas 65 līdz 327 metru dziļumā, 200 kilometri štreku (horizontālas kalnraktuves apakšzemes ejas bez tiešas izejas uz virszemi), 2040 kameru (telpu), kas gadsimtu gaitā izcirstas, iegūstot sāli.
Šīs sālsraktuves apskatei apmeklēja jau kopš 15.gadsimta, kad šeit ieradās poļu karaļi. 18.gadsimtā izveidoja tūrisma maršrutu. 20.gadsimtā sākās raktuvju masveida apmeklējumi.
Sāls formējusies pirms 15 miljoniem gadu, bet tās ieguve šeit nepārtraukti notiek jau kopš 13. gadsimta. Līdz tam, kad tika atklātas pazemes atradnes, sāli ieguva tvaicēšanas veidā – no šķidruma, kuru ieguva no sāls avotiem virszemē. Šādā veidā sāli Veļičkas rajonā ieguva jau 3500 gadu pirms Kristus dzimšanas. Visbīstamākais sāls raktuvēm bija saldūdens, kas iekļuva no virszemes un šķīdināja sāli. Lielākā katastrofa notika 19.gadsimta otrajā pusē, kad ūdens applūdināja daudzas šahtas, gāja bojā ogļrači.
Tūristiem gids stāsta par kamerām – zālēm, tām katrai ir savs nosaukums, vēsture, iekārtojums. Piemēram, Nikolaja Kopernika kamera. Tajā 1973.gadā no liela sāls gabala skulptors uz slavenā poļu astronoma 500. dzimšanas dienu izveidoja viņa skulptūru.
Svētā Antonija kapela datēta jau 17.gadsimtā. Ogļrači šeit nāca pirms darbu sākšanas šahtās uz svētajām liturģijām. Pirmā liturģija notikusi 1698.gadā. Nišā ir Jēzus Kristus skulptūra, Dievmātes tēls ar Jēzus bērniņu un Svētā Antonija skulptūra.
Janovices kamerā ir attēlota ainiņa ar cilvēku figūrām, kas ilustrē, kā 13.gadsimta vidū tika atklāta sālsakmens raktuve.
Veļičkā notiek arī slavenību koncerti
Leģenda stāsta, ka Kinga – Ungārijas karaļa meita iemetusi sāls šahtas bezdibenī savu saderināšanās gredzenu. Šis gredzens pasakainā kārtā nokļuvis Veļičkā. Tajā vietā, kuru norādīja kņaziene, ogļrači atklāja sālsakmenī sastingušo saderināšanās gredzenu. No tā laika Kinga skaitās ogļraču aizgādne (patronese). 1999.gada 16.jūnijā viņu kanonizēja un pasludināja par svēto. Svētās Kingas kapela izveidota 1896.gadā, tā izdobta zaļā sālsakmens bluķī. Tajā ir Kingas un daudzu svēto figūras, pat Lurdas Dievmātes figūra. Kapelu apgaismo lustras no sāls kristāliem.
Polijas karaļa Kazimira III Lielā kamerā ir viņa krūšutēls. Vēl ir telpa, kurā attēlotas cilvēku figūras, nesot pa kāpnēm somas ar sāli uz augšu.
Daudzās kamerās ir rūķīšu figūras. Tās atgādina senos ogļračus, sālscirtējus, nesējus, namdarus un tā tālāk. s
Bijušā sālsraktuvju direktora Erazma Baronča vārdā nosauktā kamerā ir mākslīgs sālsezers. Sāls koncentrācija uz litru ūdens ir 320 grami.
Veļičkas kamerā “Varšava” atrodas laukums ar estrādi. Šeit notiek ogļraču svinības, balles, sporta un tūrisma pasākumi, slavenību koncerti. Izstādē savākti ogļraču senie un tagadējie darbarīki, priekšmeti, tvaicēšanas aparāti, centrifūgas, ierīces sāls žāvēšanai, sijāšanai, sāls iepakošanas mašīnas.
“Varšavas” un Jana Haļuškas kamerā notiek balles, sarīkojumi, konferences, kongresi, minerālu gadatirgi.
Kapelās atzīmē: 24.jūlijā – Svētās Kingas dzimšanas dienu, Sv.Barbaras dzimšanas dienu – 4.decembrī, Ziemassvētkus, liturģijas. Tad var “satikt” kņazieni Kingu, rūķīšus un citu.
Pazemē ir restorāns; suvenīru kioski, kur var iegādāties arī smaržīgo sāli vannām, pasts, no kurienes var nosūtīt korespondenci un saņemt piemiņas zīmogu, kas apliecina, ka esat šeit bijuši.
Plosto pa Dunajecas upi
Līga ceļojusi pa skaisto Demēnovas ieleju: apmeklējot Demēnovas stalaktītu alas, pazemes zāles divu kilometru garumā.
Uz Popradas pilsētu braukuši cauri kalniem vilcieniņā, peldējušies termālajā baseinā.
Dobšinas ledus alā bijuši gara pastaiga pa izgaismotiem (pirmā izgaismotā ledus ala Eiropā) ledus kambariem un labirintiem, kā arī pastaiga UNESCO aizgādībā ņemtajās lielākajās Eiropas pilsdrupās – Spišskas pilsdrupās.
Neaizmirstamākais bijis brauciens ar speciāliem plostiem Pienini nacionālajā parkā 15 kilometru garumā pa Polijas un Slovākijas robežupi Dunajecu un čigānu tabora apmeklējums Letanovcē.
Slovākijas paradīzē – dabas parkā bijis pārgājiens četru kilometru garumā līdz upes iztekai.
Apskatīta Banskas Bistricas pilsēta un Bistrinkas stalaktītu ala.
Līga ir apmierināta, ka guvusi tik daudz iespaidu, bijusi kalnos 2000 metrus virs jūras līmeņa – Lomnicas smailē (2632 metri). Baudījusi vietējos ēdienus, klausījusies čigānu mūziku, relaksējusies termālā baseinā, un baudījusi slovāku alu.
***
Slovākija
– Galvaspilsēta: Bratislava.
– Iedzīvotāji: 5,38 miljoni.
– Platība: 49 034 km2.
– Valoda: slovāku.
– Valūta: slovāku krona (1 krona=100 gelleri, 1 krona=0,015 Ls).
– Reliģija: kristietība.
