Peru man ir neaizsniedzama sapņu zeme, par to jau bērnībā lasīti aizraujoši nostāsti. Ceļojums uz Peru nav no lētajiem, tādēļ, neatradusi sponsoru, es uzaicinātajā tūrisma braucienā netiku.
Peru man ir neaizsniedzama sapņu zeme, par to jau bērnībā lasīti aizraujoši nostāsti. Ceļojums uz Peru nav no lētajiem, tādēļ, neatradusi sponsoru, es uzaicinātajā tūrisma braucienā netiku.
Kad tūrisma grupu organizētāja, farmaceite Gunta Eniņa atgriezās no Peru, devos pie viņas, lai uzzinātu iespaidus, skatītos videofilmas, fotogrāfijas, grāmatas, aplūkotu suvenīrus. Gunta un viņas vīrs Jānis (viņš arī operators un fotogrāfs) atklāja daudz interesanta.
Lima ir koloniālo laiku pilsēta
Peru galvaspilsēta tūristus sagaidījusi viesmīlīga, moderna, trokšņaina, diezgan pievilcīga. Limā saule spīd tikai trīs mēnešus gadā – no janvāra līdz martam, gaisa temperatūra +16 līdz +23 grādi. Lima ir koloniālo laiku pilsēta. To dibināja spāņu konkistadors Francisko Pizarro 1535.gadā – kā atbalsta punktu okeāna krastā saviem tālākiem sirojumiem pa Dienvidamerikas rietumu piekrasti.
Prezidenta pils un valdības rezidence celta 1938.gadā. To sargā krāšņos sarkani zilos tērpos ģērbtie kareivji. Virs pils plīvo sarkanbaltsarkanie Peru karogi; vecais inku karogs ir varavīksnes krāsās. Limas Arheoloģijas muzejs atklāj peruāņu civilizācijas vēsturi. Līdz 19.gadsimta vidum katakombās apglabāti ievērojamākie pilsoņi un arī tie, kuri deva pienācīgu ziedojumu baznīcai. Tagad gan visu galvaskausi un pārējie kauli sakārtoti kā kartupeļu apcirkņos vai dekoratīvās kompozīcijās katedrāles pagrabu velvēs. Jau kopš inku laikiem pastāv ticējums, ka galvaskauss, turēts mājās vai piekārts pie jostas, nes veiksmi. Katedrālē altāri veidoti zeltā: tātad ne visas inku bagātības aizceļojušas uz veco pasauli. Sienas flīzes spāņi veduši ar kuģiem no Spānijas un izmantojuši altāra noformējumā.
Lima sadalīta bagātajos un nabagajos kvartālos. Tūristi no Latvijas dzīvojuši biznesa, banku, firmu un dārgu viesnīcu rajonā Miraflorā. Arī viesnīca saucas tāpat, tajā lieliska ēdināšana, apkalpošana. Piedāvā nacionālo dzērienu inkakolu, kas esot nedaudz saldāks par kokakolu, kā arī kokteili, kurā ir vīnogu sula, pisko (vīnogu degvīns), citrona sula un kanēlis. Slavena ir kokas tēja, to dzer, lai remdētu slāpes.
Kas veidojis Naskas līnijas
Viens no interesantākajiem muzejiem Peru ir Ikas reģionālais muzejs, kurā var apskatīt Naskas kultūras keramiku, iepazīt inku skaitīšanas metodes. Keramikā dominē melna, dzeltena un sarkanbrūna krāsa. Gunta stāsta, ka melno krāsu iegūst no tintes zivs, dzelteno – no kartupeļu lapām, bet sarkanbrūno – no ērcītēm, kas dzīvo uz kaktusiem, tās sauc par “čočihillām”. Ikā atrodas oāze, viesnīca pie ezera. No Naskas pilsētiņas tūristus ar lidmašīnām paceļ gaisā, lai vērotu noslēpumainās Naskas līnijas. Tās radīja vietējās kultūras pirms 2500 gadiem apmēram 520 kvadrātkilometru lielā platībā. Tuksneša smiltīs redzami noslēpumainas izcelsmes gigantiski zīmējumi: cilvēks, pērtiķis, 18 putni, kolibri, zirneklis, zivs, suns, kondors, čūska, lama, ķirzaka, valis un puķe. Visas Naskas līnijas un figūras izveidotas, noskrāpējot akmeņus un atsedzot dzelteno smilti. Neskaitāmas dažāda platuma un garuma līnijas – apmēram 8 kilometrus garas un garākas -plešas visos virzienos. Varbūt tas ir kādas ārpuszemes civilizācijas darbs? Nevienu no tapšanas teorijām nevar ne pilnīgi noliegt, ne pierādīt.
Aregipas pilsēta atrodas 2325 metrus virs jūras līmeņa un ir šā reģiona skaistākā pilsēta. Gunta un Jānis jūsmo par skatiem, kas paveras no viesnīcas: El Misti sniegotā vulkāna virsotne (5822 metrus augsta), turpat redzams Čačani kalns (6075 metri). Aregipā liela daļa celtņu saglabājušās no koloniālajiem laikiem, ēkas celtas no gaiša vulkāniska akmens, tās atstaro sauli, tādēļ Aregipa ieguvusi mīļvārdiņu “Baltā pilsēta”.
1868.gadā Aregipā notika 7 balles stipra zemestrīce, tās laikā sagruva dažas spāņu celtnes, bet inku būvētās – izturēja.
Titikakas ezera svētās vardes izsauc lietu
Ar laivu tūristi devušies uz Titikakas ezera, kas ir lielākais Peru, peldošajām urosu cilts apdzīvotajām salām. Piestājuši pie dažus desmitus metru lielas saliņas ar 10 meldru mājiņām. Izkāpjot no laivas, viss salas pamats pamatīgi sašūpojas kā īstā dzērveņu purvā, taču kājas paliek sausas. Čabošais izžuvušo torora niedru paklājs ir divus metrus biezs. Kopumā uz salām mitinās apmēram 2200 cilvēku- vesela kopiena, kas šādi dzīvo jau kopš pirmsinku laikiem. Galvenā nodarbošanā ir zvejniecība, lopkopība, tūristu uzņemšana, suvenīru gatavošana tirdzniecībai. Ar niedrēm nemitīgi papildina salu, jo no apakšas tās nopūst.
Uz galvenās salas atrodas pašvaldības iestāde, uz citas – skola. Parasti šīs salas noenkuro pie iedzītiem mietiem, kur ezers ir 2 līdz 3 metrus dziļš, bet ir iespējams pārvietoties arī citur. Meldri ir saldi, tos var sūkāt. Bērni tos sūkā kā saldējumu. Ezerā ir dažādas zivis, apmēram 47 centimetrus lielas vardes, dziļumos dzīvo zaļās un brūnās vardes, bet tās neēd, jo skaitās svētas – izsauc lietu.
Uz Takiles salas šajā laikā bija lieli ražas svētki, uz tiem sabraukuši arī citu salu iedzīvotāji. Te notika tidzniecība, spēlēja orķestris, dejotāji bija krāsainos tērpos. Viņu tautiskie elementi apbrīnojami līdzīgi latviskajiem, piemēram, ieausti auseklīši, jostas, līdzīgas Lielvārdes jostai, tajās indiāņi ieauduši informāciju. Vestes, cimdi, segas, šalles, džemperi – atgādina latviskos.
Par atsevišķu samaksu tūristiem piedāvāja izbraucienu ar tororu meldru laivu, kas sasieta no kaltētu meldru kūlīšiem. Laivas priekšgals izveidots briesmoņa galvas formā. Laiva ir stabila, ar lielu celtspēju (seši cilvēki). Šo laivu būvētāju pieredzi savulaik izmantoja norvēģu ceļotājs Tūrs Heijerdāls, būvējot papirusa plostu “Ra II”.
Uz peldošas salas ceļotāji redzēja, ka ir iestādīti kartupeļi. Jāpiebilst, ka Peru ir kartupeļu dzimtene. Kopējais variantu, šķirņu, veidu, krāsu skaits sasniedzot 3000. Arheoloģiskie atradumi liecinot, ka kartupelis šajā reģionā bijis pazīstams jau pirms 6000 gadiem. Katrā valsts novadā esot pazīstamas kādas 300 šķirnes, bet populāras ir 30 – 50.
Kusko – inku impērijas galvaspilsēta
Kusko – inku impērijas galvaspilsēta – ir pārsteidzoši skaista. Ielas un laukumi izlikti no gludām akmens plāksnēm. Pirmajos stāvos veikaliņi, otrajā stāvā ar skaistajiem balkoniņiem – kafejnīcas, restorāni, kuros skan peruāņu mūzika. Pilsēta turpinās tālu apkārtējos pakalnos, kuri mirguļo ugunīs. Uz viena pakalna izgaismots Dievmātes tēls. Kusko ir 300 000 iedzīvotāju.
Gunta stāsta – grūti bijis noticēt, ka šajā vietā spāņu konkistadoru laikos risinājušies tik nežēlīgi asiņaini notikumi.
Vēsture atgādina, ka 1532. un 1533.gadā Francisko Pizarro vadībā spāņi iekaroja un izlaupīja Inku valsti. Vadošo Inku impēriju plosīja pilsoņu karš. Ieraugot daudzos dārgumus, spāņi bija kā apmāti un sāka savus briesmu darbus…
Maču Pikču – inku kulta pilsēta
Maču Pikču ir tempļu, piļu un observatoriju komplekss, kuru apdzīvoja inku valdošā šķira. Pilsētas rietumu daļā atrodas svētais akmens Intiuatana – “Stabs, pie kura piesien sauli”. Tas veltīts varenajam saules dievam Inti, izkalts no viengabala klintsbluķa. Katru gadu ziemas saulgriežos Inti Reimi svētkos Saules dievu simboliski piesaistīja akmenim, lai nodrošinātu tā atgriešanos nākamajā vasarā. Šis stabs bija arī saules pulkstenis – zinātnisks instruments, kas rādīja saulgriežus, saules ekvinokcijas un mēness fāzes. Augstie priesteri tur veica astronomiskos novērojumus un aprēķinus, kas ļāva, veidojot debesu spīdekļu kustības kartes, iemantot gan reliģisko autoritāti, gan laicīgo varu. Laika apstākļus un gaidāmo ražu pareģoja, izpētot upurēto lamu zarnas. Cilvēkus upurēja tikai krīzes situācijās. Inki piekopa arī citus rituālus un paražas, kas mums šķiet atbaidoši. Piemēram, inku augstdzimušajām sievietēm, iespējams, sekojot modei, mākslīgi deformēja galvaskausus. Tūlīt pēc piedzimšanas zīdaiņa galviņai tika cieši piesaitēti dēlīši, kad galvas forma bija pilnīgi izveidojusies, galvaskauss bija izstiepts uz augšu un bīstamā leņķī atbīdīts atpakaļ.
Mūsdienās Maču Pikču un citu inku svēto pilsētu apmeklētājus sajūsmina akmens mūru varenais majestātiskums. Lai gan inkiem nebija vilcējdzīvnieku, tomēr viņi spēja uzsliet mūrus no vairākas tonnas smagiem akmens bluķiem, kuri bija salikti tik cieši kopā, ka salaiduma vietās nebija iespējams iebāzt pat kabatas nazīša asmeni.
Inku akmeņkaļu mākslas iezīme ir īpašu izciļņu iekalšana akmens bluķu virsmā, kas veidoja trīsdimensiju mozaīku, tie savstarpēji cieši saāķējās bez javas palīdzības. Šāda konstrukcija palielināja mūru stabilitāti, kas bija nepieciešama, lai izturētu zemestrīces, kuras bieži satricināja Andu kalnus.
Otra teorija, kas izskaidro akmens apstrādes augsto kvalitāti, ka to paveikuši ciemiņi no kosmosa, izmantojot lāzerstaru tehnoloģiju. Vai arī, ka druīdu priesteriem piemitusi spēja lidot, ceļot laikā, valdīt par laika apstākļiem. Varbūt inku šamaņi ar okulto spēku palīdzību (kurus cilvēce ir zaudējusi) likuši Maču Pikču pacelties un izveidoties no mežonīgajām klintīm.
Senā pilsēta nav bijusi arī militārs objekts, kaut arī tās atrašanās vieta ir izcili stratēģiska un nepieejama – no tās pārskatāmi un kontrolējami visi tuvākie šaurās ielejas līkumi.
Vispopulārākās versijas ir, ka svētnīcas, tempļi, kapsētas, svētie kalni, tilti un pat kaujas lauki izveidoti uz spēka līnijām. Saules templis Kusko pilsētā uzbūvēts vietā, kur krustojas 40 šādas spēka līnijas…
Ikitosas pilsēta ir dziļi džungļos
Ikitosas pilsēta ir lielākā pilsēta pasaulē, uz kuru neved ceļi. Tā atrodas džungļu vidū un to var sasniegt tikai ar lidmašīnu vai braucot pa Amazoni. Tajā dzīvo 400 000 iedzīvotāju. Amazone ir ne vien Dienvidamerikas, bet arī pasaules ūdeņiem bagātākā upe un otrā garākā upe pasaulē. Pie ietekas okeānā upes platums pārsniedz 300 kilometrus. Vietām upe ir 100 metrus dziļa. Lielie okeāna kuģi var iebraukt Amazonē pat 1700 kilometrus tālu no okeāna. Upes ūdeņi ir ļoti duļķaini, piedrazoti.
Jagua un boras cilts indiāņi ir vistipiskākie Latīņamerikas pamatiedzīvotāju pārstāvji. Viņi dzīvo Amazones baseinā Peru vidienē, tos vismazāk skārusi balto kolonizatoru ietekme, jo tiem neizdevās iekļūt tik tālu džungļos.
Tūristi iekārtojušies džungļu viesnīcas mājiņās uz pāļiem. Lietus laikā ūdens šeit paceļas pat līdz diviem metriem, tādēļ tās celtas augstāk, lai nesagrūtu un neapplūstu. Elektrības jagua cilts indiāņu ciemā nav, bet ir sveces un lukturīši. Tūristu mājiņām nav sienu, bet drāšu režģi. Tās paredzētas četrām ģimenēm ar atsevišķām ieejām, dušu, tualetēm, katram sava gulta. Viss diezgan civilizēti iekārtots tūristu uzņemšanai. Arī ar ēdieniem visi bijuši apmierināti. Vakaros ar lukturiem gājuši klausīties džungļu trokšņus. Ziedējušas bromēlijas, orhidejas, vērojuši maizes koka augļus, milzīgos seiba kokus ar plakanām saknēm, no kurām gatavojot paplātes, karotes, dakšiņas. Šūpojušies žņaudzējliānas virvēs kā Tarzāni. Redzējuši interesantus melnus augļus ar olas lieluma adatām, ko sauc par “Maki ķemmi”, ar to pērtiķi ķemmējoties.
Karstums bijis nežēlīgs, gaiss mitrs. Divas dienas džungļos mirkuši sviedros, pat duša nelīdzēja, drēbes nežuva.
Sādžā apskatījuši skoliņu, kurā nebija bērnu, jo bija brīvdienas, un nelielu būdiņu, kā klētiņu – vietējo atskurbtuvi, kur reizēm nākas ieslēgt kādu kauslīgu indiāņu vīrieti, kas pavairāk lietojis vietējo kandžu “čičereju” vai sapīpējies zālīti un kļuvis nevaldāms.
Visus ciemos uzlūdzis vietējais šamanis, kurš labi pārzina dažādu augu sakņu, mizu, lapu novārījumu dziednieciskās īpašības. Uzlicis uz galda lielākas un mazākas pudelītes, viņš stāstījis, kādai slimībai katrs sastāvs der. Tūristu grupas šeit ierodas vismaz reizi nedēļā un daži iegādājas zālīšu uzlējumus, ar kuriem varot noņemt sāpes, stiprināt imūnsistēmu, ārstēt kaklu, reimatismu, muguras skriemeļus, pat vēzi, palīdzot arī pret čūsku kodieniem.
Jagua cilts locekļi uzaicina izmēģināt roku, šaujot ar bultu. Šīs bultas, protams, nebija saindētas, bet medībās jagua cilts indiāņi joprojām medī ar saindētām bultām un no 20 metru attāluma var nošaut koku zaros sēdošus putnus.
Peru man ir neaizsniedzama sapņu zeme, par to jau bērnībā lasīti aizraujoši nostāsti. Ceļojums uz Peru nav no lētajiem, tādēļ, neatradusi sponsoru, es uzaicinātajā tūrisma braucienā netiku.
Kad tūrisma grupu organizētāja, farmaceite Gunta Eniņa atgriezās no Peru, devos pie viņas, lai uzzinātu iespaidus, skatītos videofilmas, fotogrāfijas, grāmatas, aplūkotu suvenīrus. Gunta un viņas vīrs Jānis (viņš arī operators un fotogrāfs) atklāja daudz interesanta.
Lima ir koloniālo laiku pilsēta
Peru galvaspilsēta tūristus sagaidījusi viesmīlīga, moderna, trokšņaina, diezgan pievilcīga. Limā saule spīd tikai trīs mēnešus gadā – no janvāra līdz martam, gaisa temperatūra +16 līdz +23 grādi. Lima ir koloniālo laiku pilsēta. To dibināja spāņu konkistadors Francisko Pizarro 1535.gadā – kā atbalsta punktu okeāna krastā saviem tālākiem sirojumiem pa Dienvidamerikas rietumu piekrasti.
Prezidenta pils un valdības rezidence celta 1938.gadā. To sargā krāšņos sarkani zilos tērpos ģērbtie kareivji. Virs pils plīvo sarkanbaltsarkanie Peru karogi; vecais inku karogs ir varavīksnes krāsās. Limas Arheoloģijas muzejs atklāj peruāņu civilizācijas vēsturi. Līdz 19.gadsimta vidum katakombās apglabāti ievērojamākie pilsoņi un arī tie, kuri deva pienācīgu ziedojumu baznīcai. Tagad gan visu galvaskausi un pārējie kauli sakārtoti kā kartupeļu apcirkņos vai dekoratīvās kompozīcijās katedrāles pagrabu velvēs. Jau kopš inku laikiem pastāv ticējums, ka galvaskauss, turēts mājās vai piekārts pie jostas, nes veiksmi. Katedrālē altāri veidoti zeltā: tātad ne visas inku bagātības aizceļojušas uz veco pasauli. Sienas flīzes spāņi veduši ar kuģiem no Spānijas un izmantojuši altāra noformējumā.
Lima sadalīta bagātajos un nabagajos kvartālos. Tūristi no Latvijas dzīvojuši biznesa, banku, firmu un dārgu viesnīcu rajonā Miraflorā. Arī viesnīca saucas tāpat, tajā lieliska ēdināšana, apkalpošana. Piedāvā nacionālo dzērienu inkakolu, kas esot nedaudz saldāks par kokakolu, kā arī kokteili, kurā ir vīnogu sula, pisko (vīnogu degvīns), citrona sula un kanēlis. Slavena ir kokas tēja, to dzer, lai remdētu slāpes.
Kas veidojis Naskas līnijas
Viens no interesantākajiem muzejiem Peru ir Ikas reģionālais muzejs, kurā var apskatīt Naskas kultūras keramiku, iepazīt inku skaitīšanas metodes. Keramikā dominē melna, dzeltena un sarkanbrūna krāsa. Gunta stāsta, ka melno krāsu iegūst no tintes zivs, dzelteno – no kartupeļu lapām, bet sarkanbrūno – no ērcītēm, kas dzīvo uz kaktusiem, tās sauc par “čočihillām”. Ikā atrodas oāze, viesnīca pie ezera. No Naskas pilsētiņas tūristus ar lidmašīnām paceļ gaisā, lai vērotu noslēpumainās Naskas līnijas. Tās radīja vietējās kultūras pirms 2500 gadiem apmēram 520 kvadrātkilometru lielā platībā. Tuksneša smiltīs redzami noslēpumainas izcelsmes gigantiski zīmējumi: cilvēks, pērtiķis, 18 putni, kolibri, zirneklis, zivs, suns, kondors, čūska, lama, ķirzaka, valis un puķe. Visas Naskas līnijas un figūras izveidotas, noskrāpējot akmeņus un atsedzot dzelteno smilti. Neskaitāmas dažāda platuma un garuma līnijas – apmēram 8 kilometrus garas un garākas -plešas visos virzienos. Varbūt tas ir kādas ārpuszemes civilizācijas darbs? Nevienu no tapšanas teorijām nevar ne pilnīgi noliegt, ne pierādīt.
Aregipas pilsēta atrodas 2325 metrus virs jūras līmeņa un ir šā reģiona skaistākā pilsēta. Gunta un Jānis jūsmo par skatiem, kas paveras no viesnīcas: El Misti sniegotā vulkāna virsotne (5822 metrus augsta), turpat redzams Čačani kalns (6075 metri). Aregipā liela daļa celtņu saglabājušās no koloniālajiem laikiem, ēkas celtas no gaiša vulkāniska akmens, tās atstaro sauli, tādēļ Aregipa ieguvusi mīļvārdiņu “Baltā pilsēta”.
1868.gadā Aregipā notika 7 balles stipra zemestrīce, tās laikā sagruva dažas spāņu celtnes, bet inku būvētās – izturēja.
Titikakas ezera svētās vardes izsauc lietu
Ar laivu tūristi devušies uz Titikakas ezera, kas ir lielākais Peru, peldošajām urosu cilts apdzīvotajām salām. Piestājuši pie dažus desmitus metru lielas saliņas ar 10 meldru mājiņām. Izkāpjot no laivas, viss salas pamats pamatīgi sašūpojas kā īstā dzērveņu purvā, taču kājas paliek sausas. Čabošais izžuvušo torora niedru paklājs ir divus metrus biezs. Kopumā uz salām mitinās apmēram 2200 cilvēku- vesela kopiena, kas šādi dzīvo jau kopš pirmsinku laikiem. Galvenā nodarbošanā ir zvejniecība, lopkopība, tūristu uzņemšana, suvenīru gatavošana tirdzniecībai. Ar niedrēm nemitīgi papildina salu, jo no apakšas tās nopūst.
Uz galvenās salas atrodas pašvaldības iestāde, uz citas – skola. Parasti šīs salas noenkuro pie iedzītiem mietiem, kur ezers ir 2 līdz 3 metrus dziļš, bet ir iespējams pārvietoties arī citur. Meldri ir saldi, tos var sūkāt. Bērni tos sūkā kā saldējumu. Ezerā ir dažādas zivis, apmēram 47 centimetrus lielas vardes, dziļumos dzīvo zaļās un brūnās vardes, bet tās neēd, jo skaitās svētas – izsauc lietu.
Uz Takiles salas šajā laikā bija lieli ražas svētki, uz tiem sabraukuši arī citu salu iedzīvotāji. Te notika tidzniecība, spēlēja orķestris, dejotāji bija krāsainos tērpos. Viņu tautiskie elementi apbrīnojami līdzīgi latviskajiem, piemēram, ieausti auseklīši, jostas, līdzīgas Lielvārdes jostai, tajās indiāņi ieauduši informāciju. Vestes, cimdi, segas, šalles, džemperi – atgādina latviskos.
Par atsevišķu samaksu tūristiem piedāvāja izbraucienu ar tororu meldru laivu, kas sasieta no kaltētu meldru kūlīšiem. Laivas priekšgals izveidots briesmoņa galvas formā. Laiva ir stabila, ar lielu celtspēju (seši cilvēki). Šo laivu būvētāju pieredzi savulaik izmantoja norvēģu ceļotājs Tūrs Heijerdāls, būvējot papirusa plostu “Ra II”.
Uz peldošas salas ceļotāji redzēja, ka ir iestādīti kartupeļi. Jāpiebilst, ka Peru ir kartupeļu dzimtene. Kopējais variantu, šķirņu, veidu, krāsu skaits sasniedzot 3000. Arheoloģiskie atradumi liecinot, ka kartupelis šajā reģionā bijis pazīstams jau pirms 6000 gadiem. Katrā valsts novadā esot pazīstamas kādas 300 šķirnes, bet populāras ir 30 – 50.
Kusko – inku impērijas galvaspilsēta
Kusko – inku impērijas galvaspilsēta – ir pārsteidzoši skaista. Ielas un laukumi izlikti no gludām akmens plāksnēm. Pirmajos stāvos veikaliņi, otrajā stāvā ar skaistajiem balkoniņiem – kafejnīcas, restorāni, kuros skan peruāņu mūzika. Pilsēta turpinās tālu apkārtējos pakalnos, kuri mirguļo ugunīs. Uz viena pakalna izgaismots Dievmātes tēls. Kusko ir 300 000 iedzīvotāju.
Gunta stāsta – grūti bijis noticēt, ka šajā vietā spāņu konkistadoru laikos risinājušies tik nežēlīgi asiņaini notikumi.
Vēsture atgādina, ka 1532. un 1533.gadā Francisko Pizarro vadībā spāņi iekaroja un izlaupīja Inku valsti. Vadošo Inku impēriju plosīja pilsoņu karš. Ieraugot daudzos dārgumus, spāņi bija kā apmāti un sāka savus briesmu darbus…
Maču Pikču – inku kulta pilsēta
Maču Pikču ir tempļu, piļu un observatoriju komplekss, kuru apdzīvoja inku valdošā šķira. Pilsētas rietumu daļā atrodas svētais akmens Intiuatana – “Stabs, pie kura piesien sauli”. Tas veltīts varenajam saules dievam Inti, izkalts no viengabala klintsbluķa. Katru gadu ziemas saulgriežos Inti Reimi svētkos Saules dievu simboliski piesaistīja akmenim, lai nodrošinātu tā atgriešanos nākamajā vasarā. Šis stabs bija arī saules pulkstenis – zinātnisks instruments, kas rādīja saulgriežus, saules ekvinokcijas un mēness fāzes. Augstie priesteri tur veica astronomiskos novērojumus un aprēķinus, kas ļāva, veidojot debesu spīdekļu kustības kartes, iemantot gan reliģisko autoritāti, gan laicīgo varu. Laika apstākļus un gaidāmo ražu pareģoja, izpētot upurēto lamu zarnas. Cilvēkus upurēja tikai krīzes situācijās. Inki piekopa arī citus rituālus un paražas, kas mums šķiet atbaidoši. Piemēram, inku augstdzimušajām sievietēm, iespējams, sekojot modei, mākslīgi deformēja galvaskausus. Tūlīt pēc piedzimšanas zīdaiņa galviņai tika cieši piesaitēti dēlīši, kad galvas forma bija pilnīgi izveidojusies, galvaskauss bija izstiepts uz augšu un bīstamā leņķī atbīdīts atpakaļ.
Mūsdienās Maču Pikču un citu inku svēto pilsētu apmeklētājus sajūsmina akmens mūru varenais majestātiskums. Lai gan inkiem nebija vilcējdzīvnieku, tomēr viņi spēja uzsliet mūrus no vairākas tonnas smagiem akmens bluķiem, kuri bija salikti tik cieši kopā, ka salaiduma vietās nebija iespējams iebāzt pat kabatas nazīša asmeni.
Inku akmeņkaļu mākslas iezīme ir īpašu izciļņu iekalšana akmens bluķu virsmā, kas veidoja trīsdimensiju mozaīku, tie savstarpēji cieši saāķējās bez javas palīdzības. Šāda konstrukcija palielināja mūru stabilitāti, kas bija nepieciešama, lai izturētu zemestrīces, kuras bieži satricināja Andu kalnus.
Otra teorija, kas izskaidro akmens apstrādes augsto kvalitāti, ka to paveikuši ciemiņi no kosmosa, izmantojot lāzerstaru tehnoloģiju. Vai arī, ka druīdu priesteriem piemitusi spēja lidot, ceļot laikā, valdīt par laika apstākļiem. Varbūt inku šamaņi ar okulto spēku palīdzību (kurus cilvēce ir zaudējusi) likuši Maču Pikču pacelties un izveidoties no mežonīgajām klintīm.
Senā pilsēta nav bijusi arī militārs objekts, kaut arī tās atrašanās vieta ir izcili stratēģiska un nepieejama – no tās pārskatāmi un kontrolējami visi tuvākie šaurās ielejas līkumi.
Vispopulārākās versijas ir, ka svētnīcas, tempļi, kapsētas, svētie kalni, tilti un pat kaujas lauki izveidoti uz spēka līnijām. Saules templis Kusko pilsētā uzbūvēts vietā, kur krustojas 40 šādas spēka līnijas…
Ikitosas pilsēta ir dziļi džungļos
Ikitosas pilsēta ir lielākā pilsēta pasaulē, uz kuru neved ceļi. Tā atrodas džungļu vidū un to var sasniegt tikai ar lidmašīnu vai braucot pa Amazoni. Tajā dzīvo 400 000 iedzīvotāju. Amazone ir ne vien Dienvidamerikas, bet arī pasaules ūdeņiem bagātākā upe un otrā garākā upe pasaulē. Pie ietekas okeānā upes platums pārsniedz 300 kilometrus. Vietām upe ir 100 metrus dziļa. Lielie okeāna kuģi var iebraukt Amazonē pat 1700 kilometrus tālu no okeāna. Upes ūdeņi ir ļoti duļķaini, piedrazoti.
Jagua un boras cilts indiāņi ir vistipiskākie Latīņamerikas pamatiedzīvotāju pārstāvji. Viņi dzīvo Amazones baseinā Peru vidienē, tos vismazāk skārusi balto kolonizatoru ietekme, jo tiem neizdevās iekļūt tik tālu džungļos.
Tūristi iekārtojušies džungļu viesnīcas mājiņās uz pāļiem. Lietus laikā ūdens šeit paceļas pat līdz diviem metriem, tādēļ tās celtas augstāk, lai nesagrūtu un neapplūstu. Elektrības jagua cilts indiāņu ciemā nav, bet ir sveces un lukturīši. Tūristu mājiņām nav sienu, bet drāšu režģi. Tās paredzētas četrām ģimenēm ar atsevišķām ieejām, dušu, tualetēm, katram sava gulta. Viss diezgan civilizēti iekārtots tūristu uzņemšanai. Arī ar ēdieniem visi bijuši apmierināti. Vakaros ar lukturiem gājuši klausīties džungļu trokšņus. Ziedējušas bromēlijas, orhidejas, vērojuši maizes koka augļus, milzīgos seiba kokus ar plakanām saknēm, no kurām gatavojot paplātes, karotes, dakšiņas. Šūpojušies žņaudzējliānas virvēs kā Tarzāni. Redzējuši interesantus melnus augļus ar olas lieluma adatām, ko sauc par “Maki ķemmi”, ar to pērtiķi ķemmējoties.
Karstums bijis nežēlīgs, gaiss mitrs. Divas dienas džungļos mirkuši sviedros, pat duša nelīdzēja, drēbes nežuva.
Sādžā apskatījuši skoliņu, kurā nebija bērnu, jo bija brīvdienas, un nelielu būdiņu, kā klētiņu – vietējo atskurbtuvi, kur reizēm nākas ieslēgt kādu kauslīgu indiāņu vīrieti, kas pavairāk lietojis vietējo kandžu “čičereju” vai sapīpējies zālīti un kļuvis nevaldāms.
Visus ciemos uzlūdzis vietējais šamanis, kurš labi pārzina dažādu augu sakņu, mizu, lapu novārījumu dziednieciskās īpašības. Uzlicis uz galda lielākas un mazākas pudelītes, viņš stāstījis, kādai slimībai katrs sastāvs der. Tūristu grupas šeit ierodas vismaz reizi nedēļā un daži iegādājas zālīšu uzlējumus, ar kuriem varot noņemt sāpes, stiprināt imūnsistēmu, ārstēt kaklu, reimatismu, muguras skriemeļus, pat vēzi, palīdzot arī pret čūsku kodieniem.
Jagua cilts locekļi uzaicina izmēģināt roku, šaujot ar bultu. Šīs bultas, protams, nebija saindētas, bet medībās jagua cilts indiāņi joprojām medī ar saindētām bultām un no 20 metru attāluma var nošaut koku zaros sēdošus putnus.
***
Fakti
– Peru Republika atrodas Dienvidamerikas centrālajā daļā viņpus ekvatora, Klusā okeāna krastā, krasta līnija stiepjas
3080 kilometru garumā. Tā ir trešā lielākā valsts Dienvidamerikā. Dabas apstākļu ziņā Peru ir iedalīta četros reģionos.
– Piekraste (La Costa) – tuksnešaina josla starp okeānu un Andu kalnu rietumu nogāzēm, ko šķērso daudzu upju ielejas, kurās dzīvo lielākā daļa no valsts 28 miljoniem iedzīvotāju, – ir nozīmīgs lauksaimniecības reģions – apūdeņotajās ielejās iegūst trīs ražas gadā. Šeit atrodas arī galvaspilsēta Lima (8,5 miljoni iedzīvotāju).
– Andu kalni atrodas 2000 līdz 6768 metru augstumā virs jūras līmeņa, tiem ir vairākas grēdas, starp kurām plešas augstkalnu plato, auglīgas, ūdeņiem bagātas ielejas (Amazones augštecē), ledāji, kanjoni.
– Andu austrumu nogāzes pakāpeniski pāriet Amazones baseinā (Selva), kas aptver 60 procentus vismazāk apdzīvotās valsts teritorijas – lietus meži, tropiskie džungļi ar lielu augu un dzīvnieku bagātību.
– Iedzīvotāju sastāvs: 54 procenti peruāņu ir indiāņu izcelsmes: kečvi, aimari, metisi (spāņu un indiāņu pēcteči), jagua, iros cilts un citas, 12 procenti – spāņi un citi “baltie”. Džungļu rajonos runā dažādos dialektos.
– Valsts valodas – spāņu, kečvu, aimaru.
– Naudas vienība – soli.
– Teritorija: 1 285 216 kvadrātkilometri.
– Reliģija: 89 procenti katoļu, 7 procenti evanģēlistu un
– procenti citu konfesiju.
– Robeža: ar Ekvadoru, Kolumbiju, Brazīliju, Bolīviju un Čīli.
– Peru krastus apskalo Klusais okeāns.
