Tu manā ceļā gadījies kā Dieva sūtnis, Kā eņģelis, ko Kungs man ceļabiedros devis. Mums kopā sējams plašs un garīgs lauks, Un vienmēr dzirdēsim, kad otrs talkā sauks.
Tu manā ceļā gadījies kā Dieva
sūtnis,
Kā eņģelis, ko Kungs man
ceļabiedros devis.
Mums kopā sējams plašs un
garīgs lauks,
Un vienmēr dzirdēsim, kad otrs
talkā sauks.
Es pateicībā galvu noliecu
Un dvēseli kā trauku nolieku,
Pie tava pleca glaužu savu plecu
Un savu vaigu glaužu tavam klāt.
Kā mūzika skan siržu vibrēšana,
Un klusums svēts tad iestājas
starp mums,
Tik acu skatos zvaigžņu gunis
ielīst
Un krūtīs Dieva mīlestība pielīst.
Ak, ceļabiedri, Dieva sūtni,
Tu eņģelis no debesīm!
Kā citādi lai nosaucu es tevi,
Jo cits tā manas nastas nenesīs.
* * *
Tagad – ne, bet laikā, kad strazdi
svilpos
un pakalnos, ārēs sniega vāli
strautos čalos,
es domāšu, kā labāk pateikt par
mīlestību,
to mīlestību, kuru noklusēja ziema,
kad krita zvaigznes uz mana pleca
un sašķīda mīlestībā
neuzziedējušas.
