Bibliotēkā kārtējā sastrēgumstunda, kad īsā mirklī pie galda izveidojas apmeklētāju rinda.
Kādam vajag tikai grāmatas nodot un vietā paņemt, kādam – ko konkrētu pajautāt, vēl kādam – garu garo literatūras sarakstu caurskatīt un pieejamo sameklēt.
Nu rindas virzīšanās uz priekšu apstājas un, šķiet, iestrēgst pavisam. Dzirdu, kā viens otrs skaļi nopūšas, kāds cits nemierīgi dīdās, vēl kāds demonstratīvi aiziet apsēsties – šķiet, vakars pienākšot ātrāk…
Vakars vēl ilgi nepienāk, un tik drīz nepienāk arī pēcpusdiena. Bet vajadzīgo grāmatu kaudzīte studentei ir sameklēta, un rinda pavirzās par solīti uz priekšu. Dzirdams, kā viens otrs mundri sarosās: tūlīt, tūlīt… Uz priekšu pabīdās arī dažas uz galda noliktas grāmatu kaudzītes. Bet tad atskan nākamā klienta lūgums piereģistrēt viņu par bibliotēkas lietotāju, un atkal sadzirdu smagas nopūtas: nekā, atkal nāksies gaidīt…
Te kāda lasītāja no aizmugures izmanto mirkli un pasniedzas pāri priekšā stāvētāju pleciem:
– Lūdzu, man tikai jānodod!
Es pastiepjos pretim, jo tas patiešām tikai īss mirklis, bet rindas vidū kāda dobja vīrišķa balss skaļi izsaucas:
– Resnā govs! Ko kāp uz kājām!
Saprotu, ka tas nav adresēts man, jo es joprojām atrodos galda otrā pusē. Acīmredzot sieviete sniegdamās kādu būs nejauši pagrūdusi. Zemapziņā gaidu sekojam atvainošanās vārdus, bet…
– Atradies pūkainais cālītis! – atcērt sieviete, visai smalkā soprānā. – Pieglaud spalviņas! Un savāc savas piecdesmit ceturtā izmēra pēdiņas! Tad man ar savām, trīsdesmit sestā, nebūs aiz tām jāaizķeras.
Šķiet, visi aizturējuši elpu… Rindā kāds aizturēti iespurdzas, tad – kāds nenoturas, un telpā atskan draudzīgi smiekli.
Bet aizvainotais „cālītis” izriež krūtežu un nodārdina:
– Reizi nedēļā eju uz bibliotēku, un reizi nedēļā tīru kurpes! Un tieši tad kādai vajag to visu sabojāt!
Dialogs, par laimi, neturpinās, jo sieviete lepni atstāj bibliotēku, bet vīrietis, it kā nekādas vārdu apmaiņas nebūtu bijis, mierīgi izvēlas grāmatas un tikai pēc laba laiciņa dodas mājup. Kā man izskatās – itin apmierināts.
