Oktobra pirmajā svētdienā tradicionāli tiek svinēta Skolotāju diena. Šie svētki vēl kopš skolas laikiem man palikuši spilgtā atmiņā. Tā nebija tikai diena, kad dāvāt skolotājiem dārzā plūktus ziedus un gatavot apsveikuma kartīti, bet arī diena, kad dzīve skolā mainījās. Gan mācoties Ziemeru pamatskolā, gan Alūksnes vidusskolā, toreiz šajos svētkos skolotāji varēja nedaudz atpūsties un skolas dzīvi organizēja vecāko klašu skolēni. Tajā dienā gan skolas direktors bija cits, gan mācību pārzinis, gan skolotāji. Tika darīts viss, lai skolotājiem šī diena būtu īsti svētki bez skolēnu nerātnībām un niķiem. Tikmēr īstie skolotāji uz visu noskatījās no malas un, šķiet, gaidīt gaidīja brīdi, kad viņiem vajadzēs iejaukties. Bet nevajadzēja. Acīmredzot piedzīvojums un interesanta pieredze tā bija gan jaunajiem skolotājiem, gan skolēniem, un viss noritēja gludi. Ja arī pa kādai nerātnībai un jauno skolotāju izjokošanai arī gadījās, tad stingrais direktors no pašu skolēnu vidus ieviesa kārtību.
Arī man pašai bija iespēja iejusties uz vienu dienu skolotājas lomā. Jāteic, ka biju sapņojusi pa īstam būt skolotāja, tāpēc pārbaudījums pirms īstās profesijas izvēles bija vietā. Lai arī viss noritēja gludi un mācību stunda izdevās, todien pār mani nāca atklāsme, ka tas nav mans darbs. Es pat joprojām nevaru paskaidrot, kāpēc, bet sapnis par sūtību mācīt izčākstēja vienā acumirklī. Būt skolotājam nebūt nav nemaz tik viegli, kā tas liekas, sēžot skolas solā. Nav tikai jāmāca, bet jāprot iemācīt; nav tikai jālasa, bet jāizprot lasītais; nav tikai jārunā, bet jārunā ar dziļu jēgu; nav tikai stundas vien, bet, arī aizslēdzot klases durvis, skolotājs joprojām turpina būt skolotājs. Es nevaru teikt, ka šis ir grūtākais un atbildīgākais darbs, taču viens no tādiem gan. Skolotāja profesija nav no klasifikatora kataloga, bet būt skolotājam ir misija. Un tieši šādu darbu darītāji mums atmiņā paliek uz visu mūžu. Atceros katru savu skolotāju un viņam piemītošās īpašības. Tagad es to atceros ar prieku un ar sirsnīgu smaidu sveicu visus savus skolotājus. Vai toreiz mācoties es domāju tieši tāpat? Nē? Skolotāji likās bargi, slikti un uzdeva mājās mācīties. Protams, toreiz man tas nepatika. Taču tagad tam visam manās acīs ir vērtība. Šie cilvēki ieguldīja savu enerģiju, degsmi, arī daļu nervu manā un mūsu attīstībā, izaugsmē, lai mums dzīvē klātos labi.
Un kas zina, ja nebūtu Skolotāju dienas un šo svētku tradīcijas, tad varbūt es nerakstītu šo sleju, bet diktētu matemātikas formulas tāfeles priekšā.
Sveiciens visiem skolotājiem svētkos! ◆
