(Turpinās no 9.februāra)
2.Mammīte – bērna pasaule…
Meitēns ir drusciņ paaudzies, pacietīgi kustas mammai un māsām līdzi darbos.
Lielajā katlā tām rukšķēm ir jāvāra ēst, tāpēc pagalmā saved visādus pusresnus, garus kokus – slapjus un glumus. Mammītei no tiem jāsataisa īsā malka. Kurš un kāpēc tos slapjos kokus ir atvedis pagalmā, Bucītis nevar zināt – tas jau ir lielo cilvēku ziņā.
Tomēr ar tiem garajiem kokiem ir jātiek galā! Tāds jocīgs darbs jau vien tur sanāk. Garais koks ir uzlikts uz steķīša, un trīs sieviešcilvēkiem – mammītei, māsai un Bucītim – tas darbs ir jādara! Vienā pusē mammīte, otrā – māsa, pa vidu – koks un plata zāģa lente ar koka rokturiem. Bet šis darbs trīs visāda auguma un spēka sieviešiem sanāk tīri skaļš un asarains. Koks griežas riņķī, zāģa lente sametas līkumos… Tad Bucītis tiek uz vēdera pārkarināts kokam galā – vismaz lai kāds smagums un koks negrozās. Tā viņas tur ņemas pa pagalmu, un bēdīgi jau ir. Kādēļ tā – bērns jau nesaprot. Bērns tikai redz, ka lielie cilvēki sadomā mammītei visādus grūtumus tai cūkkūts darīšanā, bet viņa tik pacietīgi klusē…
Tajā mājā pretī cūkkūtij, zem lielajiem ozoliem, viņas dzīvo vienā istabā. Tādā puslielā – tur ir divas gultas un smuks skapis. Mammīte saka, ka to viņas brālis taisījis. Galds. Ir arī mūrītis – diezgan liels, ar divām speltēm. Istabā Bucīša dzīve notiek zem galda, jo galdauta malas ir garas, un, ja palien labi tālu, tad mazo ieraudzīt nevar. Un varbūt arī nevajag. Lai miers mājā kaut brīdi.
Ķēķī arī bērnam nav ko darīt. Tas gan ir lielāks par istabu. Divas plītis. No tās plīts, kura tuvāk Bucīša istabas durvīm, sildās mūrītis. Bet otra plīts, pie kuras stāv liela žagaru kaudze, pieder svešam, nopietnam, garam onkulim un dūšīgai tantei, kurus Bucītis reizēm ķēķī redz. Taču viņi baltgalvaino meitēnu laikam neredz. Un nevajag ar – Bucītim ir mammīte un mūrītis.
Bērns jau vēl nezina, kas ir ziema un kāpēc visas āra darīšanas notiek tikai siltā laikā. Pa ziemu Bucītis, uz mūrīša sēdēdams, aug. Bet istabā jau arī notiek visādas lietas. Māsas mācās skolā, un istabā pie galda arī viņas laikam mācās. Sēž abas pie galda nopietnas, priekšā grāmatas. Bucītim esot jābūt mierā. Bet mierā sēdēt apnīk un mazā sāk traucēt tās nopietnās lietas. Tad sākas skaļās darīšanas! Māsas traucētājai riktīgi sadod pa pirkstiem. Cik nu tur tās sāpes, bet Bucītis sataisa skaļo raudienu! Tad atveras ķēķa durvis un mammīte dikti sauc – ko darot bērnam? Rāj māsas, kuras taisnojas, ka Bucītis traucējis. Tad bērns sāk pa īsto raudāt. Bet Bucītis jau ir savu dabūjis – ir mammītei klēpī un top samīļots. Tā pamazām izveidojas „māsu kari” – brīžos, kad Bucītis grib, lai mammīte atkal samīļo dienas darīšanām pa vidu. Vakaros bērns mierīgi aizmieg mammītes līkumiņā vienā gultā, māsas – otrā. Bucītis jau zina tikai mammīti, un tā ir meitēna pasaule.
Vienreiz mammīte meistaro Bucītim lelli. No sākuma jau ir tikai cieta galva un kakls, tad mammīte uzšuj lellei rumpīti, rokas un kājeles. Tad piestūķē ar smalkām skaidiņām, sašuj tās visas lietas kopā un galā uzstiprina to lelles galvu. Lieta darīta! Tomēr Bucītim šis jaunums neliekas īsti mīlīgs un interesants.
Cita lieta ir grāmatiņa! Pirmā grāmatiņa Bucīša mūžā! Grāmatiņu saucot „No kā visi izbijās”. Viss, ko mazā redz grāmatiņā, jau ir atpazīstams – i pagalms, i gailis, tītars, sunītis, kaķis. Tik nez no kurienes pagalma vidū uzradies balons, kurš visus sabaidīja! Bucītis šķirsta grāmatiņu un nevar vien nopriecāties, cik smuki viss uzzīmēts! Pēdējā lapā jau tā izbaiļu lieta ir uzzīmēta tā, ka gailis izriezis krūti ieknābj tam jocīgajam apaļajam – notiek blīkšķis un no tā baidītāja pāri paliek tik pļeckiņa. Šos grāmatiņas īpašos mīlīgos zīmējumus Bucītis iegaumē uz ilgu laiku.
Kad Bucītim īsti vienam nav ko darīt, tad bērns grib panēsāt kaķi, jo tas arī tāds vientulīgs. Kad nu mincis dabūts rokā, izrādās, ka tas skrāpējas un ņaud. Bet meitēns taču lielāks par runci, iežmiedz to padusē ar asti pa priekšu – un amats rokā!
Bērns, uz mūrīša sēdēdams, atkal ir paaudzies un dūšīgāks kļuvis, sadomā citu nešpetnību, ko sadarīt māsai. Kad atkal pienāk siltāks laiks un māsa sēž pagalmā, Bucītis viņai klusiņām pielavās no mugurpuses, nogāž viņu vēkšpēdus, tad aši vien uzsēžas virsū un lēkā pilnā sparā, saucot: „Jāju, jāju kunga zirgu, hop, hop, hop!”
Citus sava vecuma bērnus Bucēns nezina. Māsas lielas – iet skolā. Mammītei savas darīšanas tai cūkkūtī, bet ik pa brīdim viņa uzmet aci mazajai. Pamazām bērna prātā sarodas visādas darīšanas. Pareizas vai ne – to jau vēlāk mammīte un māsas uzzinās…
3.Atkal vasara
Ir atnācis atkal siltais laiks. Viendien sākas liela rosība, arī meitēns maisās līdzi. Cilvēki iet uz tīrumu aiz mājas, tur mammas brālis (tas pats, kurš to smuko skapi sameistarojis) ir atbraucis ar traktoru! Tas ir liels, tumšs, ar skaņu priekšā – rūc un kratās. Un vēl tam ir dzelzs riteņi Bucīša augumā! Droši vien lielajiem cilvēkiem tas ir kas īpašs, bet meitēnam labāk patīk sava zilā braucamkaste.
(Turpmāk vēl)
