Tuvojas 4.maija svētki. Diena, kad ikvienam īstenam latvietim jāizjūt lepnums par savu valsti, piederību tai un kaut uz mirkli priekā jāietrīcas sirdij. Tā ir diena, kad latvieši atjaunoja savu valsti, lai brīvi skanētu latviešu valoda, koptu savu identitāti un nacionālas vērtības, lai patiesi būtu kungi savā dzimtajā tēvu zemē. It kā priecīga svētku diena, bet vai latviešiem šie svētki būs priecīgi?
Apmēram 160 tūkstoši cilvēku šobrīd ir bezdarbnieki, izmisumā dzen “Latvenergo” tarifi, tautieši masveidā izbrauc no valsts, jo šeit nespēj nopelnīt savas ģimenes uzturam. Vai starp šiem vārdu savirknējumiem maz iekļaujas vārdi “līksmība”, “prieks” un “svētki”? Valsts ir radījusi un turpina radīt apstākļus, lai cilvēki šeit nejustos laimīgi. Toreiz, kad 1990.gada 4.maijā pasludināja Latvijas valsts neatkarības atdzimšanu, tautiešiem likās, ka melnā nakts galā un priekšā tik daudz cerību un iespēju jūras.
Es esmu no paaudzes, kuriem nebrīves gadus grūti iedomāties. Nav ar ko salīdzināt, lai kaut klusi dvestu – ir bijis arī sliktāk. Jā, es mīlu savu dzimteni un lepojos ar visu latvisko, bet nevaru apgalvot, ka izdzīvošanas brīdī virsroku ņems patriotiskas jūtas. Var jau būt, ka skan savtīgi un zudusi pašaizliedzīga upurēšanās cēlu mērķu dēļ, bet pati valsts ir radījusi šādu attieksmi. Latvijas iedzīvotāji ir zaudējuši ticību, ka valsts ir gatava tiem palīdzēt, un cilvēkiem jāpaļaujas tikai uz pašu spēkiem. Ir jānotiek pārmaiņām! Kamēr viss vēl nav zaudēts.
