Brisele Ziemassvētku rotā ir skaista. Ziemassvētku tirdziņš pilsētas centrā, īpaši izgaismots vecpilsētas laukums, izrotāti neskaitāmi šokolādes, slaveno Briseles mežģīņu veikaliņi un krodziņi.
Brisele Ziemassvētku rotā ir skaista. Ziemassvētku tirdziņš pilsētas centrā, īpaši izgaismots vecpilsētas laukums, izrotāti neskaitāmi šokolādes, slaveno Briseles mežģīņu veikaliņi un krodziņi. Vārdu sakot, svētku sajūta ik uz stūra.
Par to man bija iespēja pārliecināties, jo Beļģijas galvaspilsētu Briseli un Eiroparlamenta galveno mītni raudzīt devos pēc parlamenta deputāta Ģirta Valda Kristovska ielūguma.
No Rīgas uz Briseli lidojums ilgst nedaudz vairāk par divām stundām. Man kā vairumam Latvijas tūristu, kas pārsvarā ceļojuši ar autobusu, tas liekas kā sapnī. Jācer, ka lētie reisi ar laiku kļūs vēl pieejamāki Latvijas ceļotājiem.
Veselu dienu varu baudīt Briseles valdzinājumu. Pirmais iespaids – uzkrītoši daudz cittautiešu, vairums – dažādu austrumu nācijas, arī tumšās ādas krāsas pārstāvji. Vēlāk uzzinu, ka Briselē 38 procenti iedzīvotāju ir cittautieši. Nav brīnums, ka tas tik ļoti krīt acīs iebraucējam. Brisele ir atvērta visām nācijām, un visi itin draudzīgi, kā izrādās, arī sadzīvo. Tas mani nepārsteidz, kaut gan vairums no grupas skaudri komentē, ka tāda nākotne sagaida arī Latviju. Mana kolēģe Andra no Cēsīm man stāsta, ka viņas meita jau vairākus gadus dzīvo Holandē, viņas draugs Briselē, bet pēc kāda laika viņi pārcelšoties uz Itāliju. Diezin vai Andras meita atgriezīsies Latvijā. Bet tāda nu ir dzīve, mūsu bērni neizbēgami kļūs par Eiropas pilsoņiem, bet mazbērni, visticamāk, jau būs pasaules pilsoņi.
Vafeles ir populārākas
Staigāju pa vecpilsētu un izbaudu Ziemassvētku noskaņu. Tirdziņš ir līdzīgs kā mums Vecrīgā – ar amatnieku darbiem, karstvīnu, Briseles vafelēm, kas ir noteikti populārākas par piparkūkām, un šokolāde, šokolāde, šokolāde, tā nu ir jāizbauda ikvienam, kas nokļūst Briselē, jo izjūtas nav vārdos aprakstāmas. Tiesa, šokolāde ir dārgāka uz pusi un pat vairāk nekā pie mums. Beļģi tradicionāli bijuši izcili šokolādes meistari, ar to viņi lepojas tāpat kā ar čurājošo puisīti – Briseles simbolu. Puisītis gan tāds knislis vien ir, dzirdēti nostāsti, ka tūristi tam paejot garām. Kaut gan paiet garām interesantiem objektiem nevar, jo norādes ir uz katra stūra. Tieši tādēļ Briselē apmaldīties nav iespējams.
Silītē – dzīvas aitiņas
Īpaši uz Ziemassvētkiem ir izgaismots Lielais laukums vecpilsētā. Kā izrādē senatnīgie nami iemirdzas sarkanās, zilās un zaļās lāzerugunīs, ieskanas bērnu smiekli un zvaniņš pie ragavu ilkss. Priecājos, ka uz laukuma izrotātas īstas eglītes un namiņā, kur Jēzus guļ silītē, sienu sparīgi gremo dzīvas aitiņas. Jūsmodama par šo ainu, ieklimstu krodziņu ielā, kur var nobaudīt jūras veltes, kas izliktas ārpusē. Viesmīļi mani raušus rauj iekšā un aicina dažādās valodās, pat krieviski. Jāpiebilst, ka katrs sevi cienošs tūrists Briselē nobauda mīdijas – gliemežus. Vienu pagaršoju, bet sajūsmā neesmu. Iegādājos arī gabaliņu slaveno Briseles mežģīņu. Interesanti, ka Briselē modernie Ziemassvētku vecīši pie bērniem iekāpj pa logu. Lelles – vecīšus, piestiprinātus pie logiem, varēja redzēt daudzviet.
Par pagātni nerunā
Eiroparlaments sagaida mūs miglā, nojaušamas tikai milzīgās ēkas aprises. Bez sarežģījumiem tiekam garām apsardzei, tālāk mūs pavada pats deputāts Ģirts Valdis Kristovskis. Viņš mums tāpat kā citām grupām uzsver, ka no Latvijas Eiroparlamentā ievēlēti deviņi deputāti, bet valsts interesēs darbojas – astoņi, jo Tatjanai Ždanokai esot citas prioritātes. Deputāti neuzvedoties tik rupji kā mūsu Saeimā, bet komiskas situācijas radot tulkošana no vienas valodas uz otru un trešo, līdz izrādās, ka citi deputāti jau nobalsojuši, kamēr citi vēl tikai knapi aptvēruši, par ko ir stāsts. Aplūkojam arī lielo sēžu zāli, deputāta kabinetu. Zāle un gaiteņi rada plašuma efektu, bet deputāta kabinents ir šaurs, ir sajūta, ka trūkst gaisa.
Eiroparlamentā mūsu deputātiem ir plašs darbalauks, turklāt viņiem jāmāk redzēt vairāk un tālāk par savas valsts interesēm. Taču savs solījums vēlētājiem jātur, un Ģ.V.Kristovskis ir mēģinājis rosināt diskusijas par okupācijas nosodīšanu, taču vairāk vai mazāk atklāti lielvalstu deputāti turas pie atziņas – par pagātni nerunāt.
Kad esam izgājuši no parlamenta, laiks ir mainījies, ir saulaina diena un visā varenumā redzama parlamenta ēka. Izrādās, ka ēku Eiroparlamentam iznomā Belģijas valdība. Beļģiem nudien ir laimējies, jo valsts kasē ieplūst ievērojama naudas summa.
Otrā dienā atvados no Ziemassvētku Briseles un sākas ceļš mājup. Lidostā, ejot cauri muitas apskatei, aparāts aizdomīgi pīkst. Kolēģi mani apsmej, ka Eiroparlamentā es esot varējusi ienest pat spridzekli un nekas nepīkstējis, bet mājās netieku. Viss beidzas laimīgi, zinātāji teic, ka pīkstēšanā vainojamas manu zābaku sprādzes.
Eiroparlamentu esmu apskatījusi, šokolādi nobaudījusi un mežģīnes apbrīnojusi. Kur Briseles kāposti? Godīgi sakot, tos nemanīju, bet tas nekas, tos jau var ēst arī Latvijā.
