Man gribējās kādu brītiņu stāt,
Bet neizdevās, atkal iedvesma klāt:
Tavam Pegazam viegli spārniņi doti,
Visi temati vēl pat nav aplidoti.
Neskaties meitenēm matos vai bizē,
Labāk brīnumus paanalizē.
Vai tad tādi vēl pasaulē eksistē?
Nav taču vairāk, nav taču, nē!
Bet kādēļ jauns mēness iekāpis eglē?
Ko viņš, neprātis, naktī tur meklē?
Izliedams gaismu tik noslēpumainu,
Zeltaini bālu, nudien brīnumainu.
Vai tas nav brīnums, ja sēnēm nav kāju,
Bet viņas no meža nāk pašas uz māju?
Skat, tinteņu lietussargi aug sētā
Kā brīnumu pasakā nedzirdētā.
Gan te, gan tur stāv pulciņos sēnes,
Un šķiet, ka brīnās pat saule un mēness.
Vai tas nav brīnums, ja dzejoļi rakstās
Un onkuļi gados gar meitenēm knakstās?
Un nekrīt ne komēta ļauna, ne bolīds,
Kaut pasaules gals jau tūkstošreiz solīts.
Vai tas nav brīnums, ka mēs vēl esam
Un katrs savu Golgatas krustu nesam?
